Kultūra → Latviešu Cūkai 70

Es nezinu, kas cilvēkiem ir par aizspriedumiem pret cūku. Mazs būdams, es cūkas ganīju un varu apgalvot, ka cūka ir tīrs kustonis, purva dzīvnieks. Senajiem latviešiem tas bija raženības un pārticības simbols. Man patīk cūkas lielās, plūstošās, masīvās formas.» Šos vārdus kādā sarunā 1961. gadā teicis latviešu tēlniecības ciltstēvs Teodors Zaļkalns. Viņa granītā cirstā Cūka ir šo vārdu apliecinājums – ar eleganti plūstošām silueta līnijām, skaista un neticami plastiska; ar lielajām ausīm acis aizsegusi, tā uz latviešu tēlniecības klasikas postamenta nesatricināmā mierā stabili, amizanti un omulīgi sēž jau 70 gadu. Par spīti aizliegumam, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) neskaitāmu roku appaijāta. Tas arī tāds mīlestības pierādījums. Šovakar LNMM Mazajā zālē akcijas Muzeju nakts laikā tiks atklāta neliela izstāde ar nosaukumu Mūsu «Cūkai» – 70.
Blaumanis, Dārziņš un Aspazija

Teodors Zaļkalns (1876–1972; dzimis Grīnbergs, bet 1930. gadā ar tēvu Eduardu oficiāli pieņēmis uzvārdu Zaļkalns), pirmās iemaņas veidošanā apguvis Štiglica centrālajā tehniskajā zīmēšanas skolā Pēterburgā, kur sagatavoja mākslas rūpniecības un amatniecības speciālistus. Pēc tam Parīzē apmeklējis Ogista Rodēna studiju, kas arī uzskatāma par galveno viņa tēlniecības skolu, kur apguvis šā žanra pamatprincipus. Divus gadus Pēterburgā galma juveliera K. Faberžē firmā darinājis dekoratīvas figūras un rotas atliešanai sudrabā, viņš devās uz Florenci, lai papildinātu zināšanas marmora kalšanas un bronzas liešanas tehnikās.

Galu galā viņš viens no pirmajiem Eiropā no jauna atklāja granīta plastiskās iespējas, jo līdz tam skulptūru veidošanai no dabīgi cietajiem materiāliem izmantoja gandrīz tikai marmoru, un aizsāka akmens tēlniecības tradīcijas Latvijā. Granītu viņš uzskatījis par monumentālāko tēlniecības materiālu. «Mans priekšstats par granīta tēlu saistās ar maniem pirmajiem bērnībā gūtajiem iespaidiem par akmeni, ar mūsu laukakmeni, tā mīkstajām, lielajām, plūstošajām, neiedragājamajām formām, tāds tas pie mums nonācis caur gadu tūkstošiem. Gadu tūkstošus tas savā ceļā šurpu saskāries ar dažādām pretestībām. Dragāts un trīts tas tiktāl pielāgojies, ka viņa formālā esība nodrošināta ilgam mūžam.»

Teodora Zaļkalna ieguldījums monumentālajā un memoriālajā tēlniecībā mērāms ar vairākiem nozīmīgiem darbiem – pieminekli Rūdolfam Blaumanim un Krišjānim Baronam, kapu pieminekļiem Jānim Porukam, Emīlam Dārziņam, Fricim Bārdam, Ansim Gulbim. Brīvības pieminekļa metu konkursā viņa skice tiek atzīta par otro labāko. Vairāki kultūras darbinieku portreti (R. Blaumaņa, Aspazijas, B. Rūmnieces, J. Akuratera) pieskaitāmi pie stājtēlniecības klasikas zelta fonda.

Iesākumā tapa jērs

Teodors Zaļkalns uzsvēris, ka neesot runātājs. Viņam paticis rakstīt, tāpēc tēlnieka rīkus šad tad mainījis pret rakstāmspalvu, lai taptu kritikas, teorētiski apcerējumi, dzejoļi (1924. gadā publicējis dzejoļu krājumu Dzejas), un viņa draugs Alfrēds Kalniņš pat komponējis vairākas dziesmas ar Teodora Zaļkalna vārdiem.

Savukārt Teodora Zaļkalna animālijas tiek dēvētas par mūsu tautas ētisko vērtību nesējām. Dzimis zemnieku ģimenē, Zaļkalns ar mīlestību uzlūko zemnieka sētā sastopamo dzīvo radību un labprāt to veido. Pirmais ievērojamais tēlniecības animālista stājdarbs ir bronzas Jērs. Atsevišķā kompozīcijā viņš nevar ieraudzīt suni, taču top Kaķis, Trusītis. Un Cūka. Pirmā – 42 cm augstais bronzas ruksis, kas veidots 1932. gadā. Par iedvesmas avotu Teodors Zaļkalns kādā vēstulē rakstījis: «Ir jau vesels mēnesis, kamēr iebraucu no laukiem. Pa šo laiku mazliet atguvos un pataisīju arī pirmo savas cūkas studiju. Stingnis jeb modelis, kā agrāk teica, bija ļoti jauks. Apbrīnojami inteliģenta un saprātīga cūka. Es ar viņu labi sadzīvoju, un viņa tik brīnišķi saprata un padevās manām vajadzībām.» Tēma tiek turpināta, un otrajai Cūkai, 71 centimetru augstai, granītā kaltai, šogad pienākusi cienījama jubileja.

«Uz masīvas četršķautņainas pamatnes novietota smagnēja, sēdoša cūka. Skulpturālais veidojums labi saskan ar arhitektonisko daļu. Dzīvnieka pakaļkājas gandrīz iegrimst granīta pamatnē un pavēdere saplūst ar cokolu. Šo kopformas vienotību vēl vairāk pastiprina vienādi izcirstā virsma un viegli apaļotais ķermeņa salaidums ar pamatni. Sevišķi iejūtīgi veidotas lielās, plūstošās sānu masas, ļoti izmeklēts ir muguras liekuma profils. Noļukušās ausis liecas gandrīz līdz snuķa galam. Atsevišķās sīkdaļas, piemēram, mute, nāsu caurumi, nagu iešķēlumi, iecirstas tikko jaušami. Zaļkalns izbēg no grafiskuma un patur spēkā plastisko veidojuma principu – vienkāršību, formu plūdumu, kur ikviena sīkāka detaļa pakļauta lielajām masām,» raksta Kārlis Baumanis.

1540 latu par cūku

Pacelta uz stabila postamenta, šī Cūka pirmo reizi publiskai apskatei eksponēta Rīgā 1937. gada 18. decembrī Kultūras fonda IV Latvijas mākslas izstādes atklāšanas laikā. Izstādes katalogā skulptūra ierakstīta ar 467. numuru, un tās pārdošanas cena bijusi 1540 latu. Toreizējais Valsts mākslas muzejs to nopērk savam tēlniecības krājumam.

Cūka nav bijusi populārs modelis tēlotājmākslā, bet Teodoram Zaļkalnam patīk šā kustoņa lielās, platās formas. Viņš pat iecer radīt pieminekli cūkai – Latvijas ekonomikas balstam un visnotaļ simpātiskam mājdzīvniekam. Sešus metrus garo un četrus metrus augsto gaiši pelēkā Somijas granītā kalto grandiozo monolītu plānots novietot Rīgas Centrāltirgū. Finansiālu apsvērumu dēļ gan iecere neīstenojas – nepieciešamās tonnas granīta maksā pārāk dārgi. Bet 1965. gadā vēl top 25,5 cm augsta porcelāna cūciņa.