Veselība → Atkarību rašanās

Tieksme pēc azartspēlēm vai iepirkšanās var būt tikpat spēcīga kā narkomānu dziņa pēc apreibināšanās, jo šīs darbības līdzīgi narkotikām veicina laimes izjūtu un izraisa atkarību. Jauni pētījumi rāda, ka būtisks faktors, lai rastos vēlme darīt ko tādu, ko apzināmies par kaitīgu, ir smadzeņu signālmolekulas.

Gadījumos, kad sieviete nespēj atturēties no kārdinājuma iegādāties kārtējo kurpju pāri, kaut gan kredītkartes limits jau sen pārsniegts, parasti tiek vainots vājš raksturs vai nerēķināšanās ar finansiālajām iespējām. Vīrietis, kurš dodas aizņemties vēl mazliet naudas spēļu automātu zāles apmeklējumam, visdrīzāk ticams, izpelnīsies nosodījumu par izlaidīgu dzīvesveidu. Kad šādām tieksmēm pakļauti cilvēki pārrodas mājās pie ģimenes, notriekuši visu dzīvokļa īres naudu, viņiem sirdsapziņa lielākoties ir netīra un viņi jūtas nelāgi. Tomēr ar kādu apziņas stūrīti viņi zina, ka, iespējams, jau nākamajā dienā atkal veltīs vairākas stundas un daudz naudas veikala vai spēļu zāles apmeklējumam.

Šopaholiķi jeb cilvēki, kuriem ir vājība uz iepirkšanos, kā arī ludomāni - atkarīgie no azartspēlēm - ir bijuši visos laikos. Šādiem cilvēkiem raksturīgās nekontrolējamās tieksmes noved viņus finansiālos vai sociālos neceļos, kuri mēdz beigties pat uz noziedzības slidenās takas vai ar pašnāvību.

Kādā 2006. gada amerikāņu pētījumā, kurā piedalījās 43 000 dalībnieku, psiholoģe Bridžita Grānta no Nacionālā alkohola nepareizas lietošanas un alkoholisma institūta Betesdā (ASV) konstatēja, ka 6,8% vīriešu un 3,3% sieviešu cieš no ludomānijas. 81% no viņiem atzina, ka bieži melojot, 37% azartspēļu atkarības dēļ bija zaudējuši iemīļoto vai draugus, 50% bija iekļuvuši parādos, un 18% bija veikuši noziedzīgas darbības, lai sadabūtu naudu.

Daudzi pētnieki abas minētās noslieces uzskata par nepārprotamām psihiskām saslimšanām, kaut gan ASV oficiālajā psihisko slimību klasifikatorā DSM (Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders) ir iekļauta tikai ludomānija. Tomēr ir pamats domāt, ka 2012. gadā, kad klasifikatoru paredzēts pārskatīt, tajā tiks iekļauts gan šopaholisms, gan vairākas citas neapvaldāmas tieksmes.

Jaunais skatījums uz šiem un citiem pašdestruktīviem, impulsīvu tieksmju vadītiem uzvedības modeļiem - pārspīlētu interneta lietojumu, piromāniju, nekontrolējamu seksuālo dziņu un ēšanas traucējumiem -, lielā mērā skaidrojams ar to, ka pēdējos gados smadzeņu pētnieki uzzinājuši, kā dažādu smadzeņu centru un tajos esošo signālvielu sarežģītā mijiedarbībā veidojas līdzsvars starp mūsu vajadzībām un uzvedību. Īsi sakot, visiem cilvēkiem ir pamata vajadzības pēc ēdiena, seksa un panākumiem. Tomēr tā vietā, lai nesātīgi alktu pēc apmierinājuma, mūsu prāts gādā, lai mēs apslāpētu savas dziņas un nesagādātu problēmas citiem.

Ludomāniem ir arī citas atkarības

Šajā kontekstā divas vissvarīgākās signālvielas ir serotonīns un dopamīns, kuru galvenā funkcija ir attiecīgi ierobežot mūsu tieksmi rīkoties impulsīvi un atalgot mūs par labi paveiktu darbību. Taču šīm vielām ir arī būtiska nozīme, lai izraisītu narkomāniem reibumu un atkarību no apreibinošajām vielām. Tādēļ daudzas pazīmes liek domāt, ka arī ludomānu un šopaholiķu problēmas sakņojas vienā un tajā pašā ķīmiskā līdzsvara trūkumā, kādā atrodas smadzeņu signālvielas. Tomēr zinātniekiem pagaidām nav izdevies noskaidrot, kā šāda nelīdzsvarotība rodas. Sava ietekme var būt ģenētiskiem faktoriem, un no pētījumiem ar dvīņiem ir zināms, ka risks kļūt par ludomānu, alkoholiķi vai narkomānu var būt iedzimts. Divas dažādas mutācijas gēnā, kas nosaka neironu jutīgumu pret dopamīnu, sevišķi bieži ir vērojamas ludomāniem, narkomāniem un smēķētājiem. Tāpat ir zināms, ka mutācijas vienā no gēniem, kas gādā par vajadzīgā serotonīna līmeņa uzturēšanu smadzenēs, var radīt cilvēkiem citas problēmas, kas saistītas ar tieksmju apvaldīšanu.

Visai zīmīgi ir tas, ka daudziem ludomāniem vienlaikus piemīt vēl kāda atkarība. No Bridžitas Grāntas izpētītajiem 43 000 cilvēku 70% ludomānu bija arī alkoholiķi, bet 30% - narkomāni. Pēc zinātnieku uzskatiem, arī ludomāni un šopaholiķi, līdzīgi narkomāniem, tik ļoti pierod pie reibuma, ka viņiem vajadzīga arvien lielāka spēļu vai iepirkšanās deva, lai gūtu kāroto apmierinājumu. No vienas puses, tam pamatā ir fakts, ka neironi, tēlaini izsakoties, notrulinās un ir vajadzīgs lielāks signālvielu daudzums, lai tos aktivizētu. No otras puses, ķīmiskās pārmaiņas smadzenēs ierosina arī strukturālas pārmaiņas.

Signālvielu serotonīnu lielākoties izdala neironi, t.i., nervu šūnas, nelielā apgabalā, kas atrodas smadzeņu stumbra augšējā daļā. Mazliet vienkāršoti var teikt, ka šos neironus stimulē nervu impulsi no mūsu smadzeņu “primitīvās” daļas, kas kontrolē tādas nozīmīgas izjūtas kā izsalkums, niknums, bailes un iekāre. Neironi nosūta signālus pa nervu šķiedrām uz smadzeņu garozu, kas nosaka arī mūsu saprātīgo rīcību. Tur tie izdala serotonīnu, kas iedarbojas uz smadzeņu garozas neironiem. Tādējādi serotonīnam ir būtiska loma, lai nodrošinātu līdzsvaru starp mūsu neatliekamajām vajadzībām un uzvedību.

Šim līdzsvaram ir izšķirīga nozīme attiecībā uz noslieci rīkoties impulsīvi brīdī, kad mēs atrodamies modes apģērbu veikalā vai spēļu zālē. Kādā 2008. gada eksperimentā Kembridžas universitātes (Lielbritānija) zinātnieki pārbaudīja serotonīna iedarbību uz eksperimenta dalībniekiem, kas spēlēja “ultimātu spēli”. Tās noteikumi ir ļoti vienkārši - diviem spēlētājiem ir savstarpēji jāsadala naudas summa; viens ierosina, kāds varētu būt sadalījums, bet otrs tam piekrīt vai nepiekrīt. Ja piedāvājums tiek pieņemts, abi spēlētāji sadala naudu, kā norunāts. Noraidījuma gadījumā naudu nedabū neviens. Protams, var teikt - vienmēr ir vērts piekrist. Tomēr, ja sadalījums ir neizdevīgs vai negodīgs, lielākā daļa tam nepiekrīt, jo jūtas apkrāpti. Eksperimentā atklājās: jo nevienlīdzīgāks ir sadalījums, jo lielāka varbūtība, ka otrs spēlētājs nepiekritīs. Taču, ja eksperimenta dalībnieki bija lietojuši zāles, kas samazina serotonīna līmeni smadzenēs, viņu spēles stils kļuva agresīvāks un viņi noraidīja negodīgos piedāvājumus par 25% biežāk.

Sievietes reti kad ir ludomānes

Citi izmēģinājumi vedina arī izdarīt secinājumus, ka serotonīns liek mums domāt par savu rīcību, pirms kaut ko darām. Toties, ja šai signālvielai nav ļauts darboties smadzenēs kā parasti, mēs rīkojamies impulsīvi. Virkne pētījumu rāda, ka ludomāniem un piromāniem ir pazemināta serotonīna aktivitāte smadzenēs, un, visticamāk, tieši tas veicina viņu impulsīvās darbības. Serotonīns ir arī tieši saistīts gan ar reibumu, gan vēlākiem smadzeņu bojājumiem, kas rodas, lietojot dažādas narkotikas. Piemēram, ecstasy tieši ietekmē procesu, kā neironi uzņem serotonīnu, un, ilgstoši lietota, šis viela sabojā neironus, kuri ir atkarīgi no signālvielas, lai varētu pārvadīt nervu signālus.

2007. gadā Cīrihes universitātes (Šveice) psihiatra Borisa Kvednova veiktajā eksperimentā atklājās, ka ecstasy lietotāji daudzējādā ziņā līdzinās azartspēļu atkarīgajiem. Izmēģinājuma dalībniekiem bija jāspēlē sava veida azartspēle, kurā vajadzēja no četrām kaudzītēm izvilkt vienu kārti. Kārtis tūdaļ parādīja, vai spēlētājs ir laimējis vai zaudējis konkrētu naudas summu. Taču tās bija saliktas tādējādi, ka divās kaudzītēs laimesti un zaudējumi bija diezgan mazi, bet divās pārējās - prāvāki. Turklāt kaudzītēs ar mazākām summām bija vairāk laimestu nekā zaudējumu, savukārt abās pārējās kaudzītēs zaudējumu bija vairāk nekā laimestu. Ilgākā laikā spēlētājs guva laimestu, velkot kārtis no “lētajām” kaudzītēm, bet, izvēloties vilkt tās no “dārgajām” kaudzītēm, viņu pilnīgi droši sagaidīja zaudējums.

Eksperimenta gaitā gan narkotiku nelietotāji, gan hašiša smēķētāji (viņi gan izmēģinājuma laikā neatradās šīs narkotiskās vielas ietekmē) ātri aplēsa iespējamās izredzes un izvēlējās drošo, ienesīgo spēles stratēģiju, velkot kārtis no “lētajām” kaudzēm. Turpretī ecstasy lietotāji (arī viņi eksperimenta laikā nebija narkotiku ietekmē) vilka kārtis no “dārgajām” kaudzēm. Acīmredzot viņi bija pārāk impulsīvi, lai iztiktu ar maziem, drošiem laimestiem, tāpēc izmēģināja laimi, lai izjustu baudu no lielāka laimesta. Rezultāti vedina domāt, ka narkomānijas izraisīti smadzeņu bojājumi un, visticamāk, arī ģenētiski, bioķīmiski vai citādi bojājumi var pazemināt serotonīna aktivitāti smadzenēs, tādējādi sekmējot ludomāniem raksturīgo impulsīvo uzvedību.

Iepriekš minētais eksperiments tika veikts ar vīriešiem, tomēr ir pamats domāt, ka uz sievietēm serotonīna trūkums iedarbojas pilnīgi citādi. Oslo universitātes psihologs Espens Valderheugs 2007. gadā atklāja, ka, dodot veseliem vīriešiem un sievietēm serotonīna aktivitāti samazinošus preparātus, reakcija bija atšķirīga. Vīrieši kļuva impulsīvi, bet sievietes - depresīvas. Varbūt tieši tāpēc sievietēm reti mēdz būt ludomānija, bet viņas nereti kļūst par šopaholiķēm un nespēj apvaldīt tieksmi iepirkties.

Iepirkšanos atalgo laime

Spriežot pēc amerikāņu 2006. gadā veiktā pētījuma, 5,8% šīs zemes iedzīvotāju ir šopaholiķi. Psihiatrs Lorins Korans no Stenforda universitātes Sanfrancisko (ASV) pie šāda secinājuma nonāca, intervējot 2301 cilvēku par viņu iepirkšanās paradumiem. Viņš izmantoja vispāratzīto piespiedu iepirkšanās skalu (Compulsive Buying Scale), kurā tiek jautāts, vai cilvēks bieži pērk lietas, kas viņam nav vajadzīgas vai ko viņš nevar atļauties, un kā pirkumi ietekmē viņa omu iepirkšanās brīdī un dažas stundas vēlāk. Atbildes bija ļoti dažādas, tomēr neliela grupiņa, aptuveni 5,8% respondentu, būtiski atšķīrās no vidusmēra cilvēkiem.

Šiem šopaholiķiem bija gluži ekstremāli iepirkšanās paradumi. Detalizētākā pētījumā atklājās, ka viņi deviņreiz biežāk nekā citi pētījuma dalībnieki iegādājās pilnīgi nevajadzīgas mantas. Šopaholiķiem vienpadsmit reižu biežāk bija absolūti vienalga, ko viņi pērk, un astoņpadsmit reižu biežāk viņi tā aizrāvās ar iepirkšanos, ka nevarēja vien beigt. Turklāt šādas iepirkšanās galējības nesagādāja nemaz tik daudz prieka - iepirkšanās procesa laikā šopaholiķi bija tikai mazliet labākā omā nekā pārējie patērētāji, toties pēc tam viņu vidū bija sešreiz vairāk depresīvi noskaņotu cilvēku. Biežā iepirkšanās izraisīja arī finansiālas problēmas, un savu kredītkarti pilnībā iztukšojušu pircēju skaits šopaholiķu vidū bija trīsreiz lielāks nekā parasto patērētāju vidū. Salīdzinājumā ar ienākumiem šopaholiķu kredītlīnija bija divreiz lielāka nekā citiem patērētājiem, un, pienākot ikmēneša rēķinam, četrreiz vairāk šopaholiķu tās atmaksai atvēlēja vismazāko iespējamo summu.

Šopaholiķu uzvedības modelim bieži vien ir raksturīga depresija, tāpēc daudzi zinātnieki centušies atrast kādu saistību ar signālvielu dopamīnu, kuram ir svarīga loma smadzeņu atalgojuma sistēmā. Ja cilvēks pieņem lēmumu vai veic darbību, kas viņam nāk par labu, piemēram, remdē sāpes ar glāzi ūdens, viņš tiek atalgots ar dopamīna devu smadzenēs, kas izraisa ko līdzīgu laimes izjūtai. Tas ir veids, kādā smadzenes “audzina” dzīvniekus un cilvēkus, lai tie iemācītos izturēties adekvāti situācijai. Tomēr dopamīns ir arī vistiešākajā veidā saistīts ar alkoholu, nikotīnu un narkotikām, jo šie apreibinošie līdzekļi katrs citādā veidā palielina dopamīna daudzumu vai aktivitāti smadzenēs.

Smadzeņu centrs nosaka atkarību

Daudz kas liek domāt, ka arī azartspēles un iepirkšanās izraisa dopamīna izdalīšanos smadzenēs un ka tieši šādu efektu ludomāni un šopaholiķi cenšas panākt ar savu rīcību. Veiktie eksperimenti rāda, ka azartspēļu laikā ludomāniem dopamīna aktivitāte smadzenēs palielinās vairāk nekā cilvēkiem, kas spēli uztver kā joku. Uz šopaholiķiem dopamīns neiedarbojas tik tieši, tomēr psihologs Braiens Knutsons no Stenforda universitātes Sanfrancisko (ASV) ir izdarījis smadzeņu skenējumus cilvēkiem, kuri atrodas tipiskā iepirkšanās situācijā. 2007. gadā viņš atklāja smadzenēs “šopinga centru”, kurš ir cieši saistīts ar dopamīna darbību.

Eksperimenta dalībniekus ievietoja smadzeņu skenerī, un viņiem ar četru sekunžu intervālu uz ekrāna parādīja trīs attēlus. Pirmajā tika demonstrēta prece, piemēram, beļģu šokolādes konfektes ar pildījumu, nākamajā bija redzama cena, bet trešajā viņiem bija iespēja nospiest pogu, izlemjot, vai viņi gatavi pirkt šo preci vai ne. Dalībniekiem par dalību eksperimentā maksāja, taču no atalgojuma atrēķināja viņu iegādāto preču cenu. Eksperimentā iepirkšanās bija sadalīta divās norisēs - priekā par iegūto preci un sarūgtinājumā par to, ka jāmaksā pieprasītā cena. Izmantojot iegūto skenējumu kopumu, zinātnieki varēja secināt, kā eksperimenta dalībnieku smadzenes izsver un izvēlas rīcības modeli.

Skenējumos atklājās, ka preces novērtēšanā ir iesaistīts smadzeņu priekšējā daļā dziļi izvietots centrs, saukts par nucleus accumbens (NAcc). Aktivitāte tajā palielinājās, ja prece bija eksperimenta dalībnieka gaumē un viņš to nopirka. Turpretī aktivitāte pazeminājās, ja prece nebija interesanta un cilvēks nolēma to neiegādāties. No citiem eksperimentiem ir zināms, ka NAcc aktivitāti rosina dopamīns, izraisot intensīvu laimes izjūtu un labpatiku. Šāda stimulējoša iedarbība uz dopamīna daudzumu NAcc apgabalā ir gandrīz visu veidu narkotikām. Tāpēc domu par pievilcīgas mantas ieguvi zināmā mērā var pielīdzināt eiforijai, kāda rodas, lietojot apreibinošas vielas.

Kad pēc īsa brīža tika parādīta cena, aktīvs kļuva kāds cits smadzeņu apgabals - prefrontālās garozas centrālā daļa (MPFC), kam ir izšķirīga nozīme lēmumu pieņemšanā. Arī tajā pieauga aktivitāte, ja eksperimenta dalībniekam patika prece un viņš pēc maza brīža izlēma to iegādāties, bet aktivitāte noplaka, ja prece neraisīja interesi un netika nopirkta. Pēdējā eksperimenta posmā, kad vajadzēja izlemt, vai preci pirkt vai ne, zinātnieki novēroja paaugstinātu aktivitāti Reila saliņu apgabalā, kas atrodas dziļi smadzeņu iekšienē aiz deniņu daivas. Reila saliņas, tāpat kā NAcc apgabals, ir iesaistītas smadzeņu atalgojuma sistēmā, tikai sarežģītākā veidā. Agrāk veiktos eksperimentos atklājies, ka šis apgabals aktivizējas, ieraugot nepatīkamas ainas un spēlē zaudējot naudu. Skenējumi parādīja, ka atbilstīgi jau minētajām situācijām smadzeņu aktivitāte Reila saliņās visvairāk paaugstinājās gadījumos, kad eksperimenta dalībnieks nenopirka preci, jo viņu, iespējams, atturēja augstā cena, bet aktivitātes pieaugums bija mazāks, ja cena tika novērtēta kā samērīga.

No citiem eksperimentiem ir zināms, ka Reila saliņas būtiski ietekmē arī narkomānu spēcīgo kāri pēc arvien lielākas narkotiku devas un ka šis apgabals ir svarīgs atkarības veidošanās procesā. Neirofiziologs Fernando Torealba no Čīles Katoļu universitātes Santjago ir pierādījis, ka no amfetamīna atkarīgām žurkām, sabojājot Reila saliņas, momentā zūd jebkāda kāre pēc šīm narkotikām. Vēl nav zināms, kādā veidā Reila saliņas kontrolē atkarību, tomēr Braiena Knutsona veiktie smadzeņu skenējumi liek domāt, ka šis neilielais smadzeņu centrs var būt līdzvainīgs šopaholiķu nepārvaramajā tieksmē pēc iepirkšanās.

Straujais pētniecības darbs droši vien drīzumā ļaus izprast bioķīmiskos un neiroloģiskos cēloņus, kāpēc cilvēks pamazām kļūst par ludomānu vai šopaholiķi. Pēc tam pavērsies iespēja izstrādāt medicīnas preparātus, kas iejauksies smadzeņu darbībā un atbrīvos slimniekus no tieksmes spēlēt azartspēles vai iepirkties, grimstot sociālā un finansiālā purvā.