Dzīve → Ko viņa tur raksta?

Man ir drošības sajūta, ja es zinu, ka plauktā man ir grāmata. Vietā, kur ir grāmatas, es jūtos kā mājās, saka Brigita Ozoliņa

Šis ir mans sapņu projekts, — par savu pirmo instalāciju Rīgā saka latviešu izcelsmes Austrālijas māksliniece Brigita Ozoliņa. Viņas vecāki no Latvijas aizbrauca Otrā pasaules kara beigās, Brigita dzimusi Melburnā. Dzimtenē viņa pirmoreiz viesojās 1992.gadā. “Toreiz man likās, ka esmu nokļuvusi melnbaltā filmā,” viņa atceras pirmos iespaidus.

Šogad māksliniece atgriezusies, lai pēc Sorosa fonda — Latvija aicinājuma atklātu instalāciju Spogulis Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) skatlogos. Tieši bibliotēka ir tā vide, kurā B.Ozoliņa jūtas visērtāk: 80.gados viņa strādāja par bibliotekāri, un savos mākslas darbos pēta cilvēku attiecības ar valodu, grāmatām, informācijas un zināšanu krātuvēm, birokrātijas sistēmām. Viņa rīkojusi izstādes un performances Austrālijas bibliotēkās, Tasmanijas Valsts bibliotēka viņai pasūtījusi darbu, kas iekļauts bibliotēkas pastāvīgajā ekspozīcijā.

Spoguļa projekts LNB radies pilnīgi negaidīti. “Es gatavojos doties uz Eiropu, lai apmeklētu Venēcijas biennāli, Minsteres skulptūru projektu un izstādi Documenta Kaselē, kad saņēmu e–pastu ar piedāvājumu veidot instalāciju LNB logos par godu Sorosa fonda 15 gadu jubilejai Latvijā. Es nemaz necerēju, ka man jebkad būs iespēja izrādīt savu darbu Latvijā,” saka māksliniece. Viņa izskatās patiesi priecīga par šo izdevību.

Līdz 12.septembrim LNB galvenās ēkas K.Barona ielā un Letonikas nodaļas Jēkaba ielā logos apskatāma jūsu instalācija Spogulis. Pastāstiet par tās tapšanas gaitu, par savām idejām.

Sākumpunkts man bija bibliotēkas logi. Bibliotēka ir vieta, kas atspoguļo kultūru, pilsētu, nāciju. Tur glabājas informācija par literatūru, vēsturi, zinātni — tas viss liecina par šīs pilsētas, valsts kultūras un sabiedrības attīstību. Tas arī parāda pašreizējo situāciju. Es zināju, ka skatlogos ir jāievieto teksts un pamatu tam veido vārds “Spogulis”. Izvēlējos baltu fonu, jo arī jaunais LNB projekts, ko var apskatīt bibliotēkas logos no K.Barona ielas puses, ir ieturēts baltā krāsā, simbolizējot gaismu. Tekstu, kas izmantots instalācijā, sagādājis Sorosa fonds — Latvija. Tie ir dažādi vārdi, cilvēku vārdi, grāmatu nosaukumi — pārsvarā latviešu valodā, bet ir arī daži vārdi krievu un angļu valodā, tiem visiem ir sakars ar kultūru, literatūru, vēsturi.

Atrodoties ielas pretējā pusē, jūs noteikti pamanīsiet vārdu “Spogulis”, kas ir rakstīts ar lieliem burtiem. Ceru, ka saulainā dienā tas mirdzēs, kā bija iecerēts. Ja pienāksiet tuvāk, redzēsiet, ka ap lielajiem burtiem ir arī mazāki, kas veido nepārtrauktu teksta plūsmu. Es apzināti izņēmu visas atstarpes starp vārdiem.

Šķiet, ka jūsu darbi bibliotēkās tiek izstādīti biežāk nekā tradicionālajās izstāžu telpās. Bibliotēkas arvien biežāk pievēršas laikmetīgajai mākslai. Mančestras Centrālajā bibliotēkā nesen redzēju britu mākslinieka Stīva Makvīna projektu Karaliene un valsts. Koka rāmjos viņš ievietojis speciāli izdotu pastmarku lapas, uz šīm pastmarkām redzami britu karavīri, kuri gājuši bojā Irākas karā. Katras pastmarkas augšējā stūrī attēlots arī karalienes profils. Šis ir spēcīgs mākslas projekts, kas runā par varas struktūru, karadarbību, nacionālo identitāti, par bojāgājušo piemiņu. Un to rādīja lielā, skaistā bibliotēkas lasītāju zālē. Vai tiešām bibliotēkas kļūst par tik labvēlīgu vidi mākslai?

Bibliotēkām ir vērtīgas antīko grāmatu, karšu, manuskriptu, citu dokumentu un laika liecību kolekcijas, tomēr laikmetīgā māksla nav bibliotēku specializācija. Tādēļ katru piedāvājumu veidot projektu bibliotēkā es uztveru kā izaicinājumu, man tā ir ideālā vide, jo bibliotēka simbolizē zināšanas un autoritāti. Tā ir milzīga atbildība un pagodinājums rādīt savu darbu šajā telpā.

Drukāts vārds, grāmata, valoda ir jūsu mākslas prakses pamats. Kā veidojās šī interese?

Varu minēt divus iemeslus. Pirmkārt, esmu dzimusi un augusi latviešu ģimenē, kaut gan tagad mana latviešu valoda ir diezgan nabadzīga. Mājās mēs vienmēr runājām latviski, bet angļu valodu es iemācījos skolā. Mani vecāki zināja arī citas svešvalodas, un es biju tām atvērta. Bērnībā man vienmēr bija liels brīnums: kāpēc uz ielas visi runā angliski, bet mūsu mājās skan latviešu valoda?

Otrkārt, mans tēvs aizrāvās ar lasīšanu. Viņš lasīja grāmatas franču, angļu, latviešu un sengrieķu valodā. Es bieži spēlējos ar viņa grāmatām — bērni to vienmēr dara. Man bija iemīļotās grāmatas, es varēju stundām ilgi vienkārši skatīties uz vārdiem, jo toreiz vēl nepratu lasīt. Man likās — ja es sēdēšu pietiekami ilgi, varbūt vārdi man atklās savu nozīmi. Tas bija, vēl pirms es sāku iet skolā. Es jutu, ka tajos tekstos bija kaut kas īpašs, jo tēvs tik daudz laika veltīja šīm grāmatām. Es nevarēju sagaidīt to dienu, kad beidzot varēšu atklāt grāmatu mistēriju.

Es arī kļuvu par kaismīgu lasītāju, visi man vienmēr dāvina grāmatas. Cilvēki piedzimst, būdami disponēti. Es piedzimu ar tieksmi uz grāmatām. Arī savos mākslas darbos esmu pievērusies tekstam, valodai, kā arī mūsu attiecībām ar bibliotēku un birokrātijas sistēmām. Šai tēmai bija veltīts jūsu doktora darbs, ko aizstāvējāt Tasmanijas universitātē.

Jā, savā doktora darbā es pētīju sakarības starp valodu, birokrātiju un subjektivitāti instalācijās. Tā bija astoņu instalāciju sērija. Skatītājs tika aicināts apskatīt istabu, koridoru un telpu labirintu — izdomāto institūciju Secure Content, kur notiek neizskaidrojami eksperimenti. Tur arī es ļoti daudz izmantoju tekstu, papīru, grāmatas, milzīgus dokumentu krājumus un kastes. Tā bija mīkla apmeklētājam, kuram bija jāsaprot, kas te vispār notiek, bet šad un tad labirintā bija atrodamas dažādas atslēgas.

Šajā darbā es pievērsos četriem galvenajiem elementiem jeb tēzēm. Pirmā: valoda un realitāte, ko mēs piedzīvojam, savā starpā “nesatiekas”. Tātad valoda nespēj precīzi attēlot lietu būtību. Otrā tēze: kaut gan mēs tiecamies pēc pilnības, cilvēka sevis apzināšanās kodols ir fragmentēts un sadalīts. Trešā tēze: mēs visi esam birokrātijas procesu un sistēmas līdzdalībnieki. Mēs paši veidojam struktūras, par kurām sākam žēloties — vai tā būtu valdība vai kaut kas cits. Varbūt neapzināti mēs paši atbalstām šīs sistēmas. Ceturtā tēze: jēga vienmēr ir nepilnīga, jēga ir kā nepilnības tīkls. Mēs mēģinām veidot jēgu savā dzīvē, izmantojot valodu, stāstot un pārstāstot stāstus par sevi. Šie stāsti vienmēr mainās, nekas nestāv uz vietas. Un tad mēs drīzāk apzināmies jēgu nevis ar faktu, bet izdomājumu, fikcijas palīdzību.

Tieši grāmatas veicina fantāziju un iztēli. Vai XXI gadsimtā lasīšanas tradīcijas mainās?

Man jau šķiet, ka grāmatas kļūst arvien seksīgākas! (Angļu valodā vārds “seksīgs” bieži vien aizstāj vārdu “pievilcīgs”, kaut gan zināma erotiska pieskaņa tomēr saglabājas. — J.J.) Cilvēki lasa daudz, turēt grāmatu rokās — tā ir maģija, tas sagādā ļoti patīkamas sajūtas, dizains tagad arī ir izcils. To nemaz nevar salīdzināt ar sēdēšanu pie datora ekrāna. Grāmatas lasīšana prasa mieru, koncentrāciju un pacietību, bet internetā jūs vienmēr strauji pārvietojaties no vienas mājaslapas uz otru, ķerot dažādus informācijas fragmentus, un uzmanība uzreiz sadalās. Internets nosaka pilnīgi citas attiecības ar vārdiem un zināšanām. Kontakts ar grāmatu ir ļoti privāts un kluss process.

Kāda ir jūsu mājas bibliotēka?

Tā ir diezgan liela, man ir tēva grāmatas, tagad viņš jau ir aizsaulē. Man ir grāmatu pirkšanas slimība, man vajag, lai grāmata man pieder. Man ir drošības sajūta, ja es zinu, ka plauktā man ir grāmata. Man patīk grāmatu estētika. Vietā, kur ir grāmatas, es jūtos kā mājās. Tieši grāmatas nodrošina mājīgumu. Šoreiz Rīgā es apmetos pie Sorosa fonda — Latvija izpilddirektora Andra Aukmaņa, viņa dzīvoklī uzreiz jutos kā mājās — grāmatas viņam ir visur. Fantastiski!

Jums bija performances, kurās varēja redzēt grāmatas, kas izrautas no vākiem. Ko tas īsti nozīmē?

Jā, man bija vairāki darbi, kuros es iznīcināju grāmatas. Es savācu tūkstošiem lietotu grāmatu eksemplāru, kuras iegādājos second hand veikalos un krāmu tirgos. Es izrāvu tās no vākiem, saplēsu lapas un sajaucu ar citu grāmatu lapām, tad ar lenti sasēju šīs lapas kopā, veidojot tādus kā ķieģelīšus jeb jaunas grāmatas. Bet neviens vairs nezina, kas tajās grāmatās ir iekšā. No šiem ķieģelīšiem es būvēju skulptūras un instalācijas. Es varēju ar tiem piekraut sienu un izmantot tos savās performancēs. Vai arī, sēžot pie galda, es rakstīju ar spalvaskārtu uz veco grāmatu lapām. Vienā no savām performancēm es trīs nedēļas katru dienu trīs stundas bez pārtraukuma rakstīju frāzi My hands are tied — Manas rokas ir sasietas.

Es rīkoju vairākas šādas performances, kuras skatītāji varēja apmeklēt un sekot tam, ko es daru. Cilvēku reakcija vienmēr ir ļoti interesanta: skatītāji bieži vien šaubās, vai viņiem tomēr ir jāienāk telpā, kur pie galda sēž kāda sieviete un kaut ko raksta. Viņiem tas liekas ļoti privāts moments — sievieti taču nevajag traucēt! Arī šīs skatītāju pārdomas ir daļa no mākslas darba. Parasti performances laikā es ar cilvēkiem nesarunājos — es sēžu un rakstu. Daži cilvēki uzvedas klusu, citi uzreiz iet prom, bet ir arī tādi, kuriem nepieciešams ar mākslinieci parunāt: ko jūs te rakstāt? Viņi ir fascinēti un vēlas iesaistīties dialogā. Es parasti sēžu ar muguru pret ieeju un nevaru redzēt tos, kuri nāk iekšā.

Vispār man liekas, ka tas, ko es daru, ir diezgan traki. Jūs tikai padomājiet: es ar savu roku rakstu uz grāmatu lapām, un rokraksts ir kā identitātes nospiedums, tā ir katra cilvēka unikālā īpašība. Grāmata pati par sevi ir autoritātes simbols, tas ir informācijas un zināšanu avots plašai sabiedrībai. Un es it kā mēģinu ieviest sevi, iedarināt sevi tajā tekstā, bet šīs darbības rezultātam nav nekādas nozīmes. Manis rakstītais kļūst par abstrakciju, un jūs arī vairs nevarat normāli redzēt oriģinālo tekstu. Šis mākslas darbs nerisina nekādas problēmas. Mani darbi skatītājam nesniedz atbildes vai risinājumus, tie drīzāk uzdod jautājumus. Ko viņa tur raksta? Kāpēc?

Vai jums nepārmeta, ka jūs iznīcināt grāmatas un veicat vardarbības aktus?

Daudzi cilvēki tā domā, grāmatu iznīcināšanu viņi uzskata par grēku. Projektus, kuros izmantotas saplēstas grāmatas, es īstenoju divās bibliotēkās Austrālijā. Bibliotekāriem nekad nebija nekādu iebildumu, viņiem ļoti patika mani darbi.

Šīs instalācijas un performancas attēlo cilvēku divdomīgās attiecības ar tekstu, rakstīšanu un zināšanām. Daudzi uztver grāmatas kā jēgas solījumu — viņi zina, ka grāmatā ir teksts, bet viņiem nav vēlēšanās vai vajadzības šim tekstam piekļūt. Kad grāmata ir saplēsta, piekļūt jēgai, kas bija slēpta šai grāmatā, vairs nav iespējams.

Tie ķieģelīši, ko es izveidoju, ir kā piekļuves noliegums. Burti un zināšanas tur joprojām ir, bet salasīt tekstu nav iespējams — pieeja informācijai ir slēgta. Tas ir kaut kas līdzīgs bērnības sajūtai: tu skaties grāmatā, bet nevari piekļūt tās gudrībai, jo neproti lasīt. Šeit darbojas arī birokrātijas un autoritātes koncepcija — ko mums ir ļauts zināt un ko ne, kāda informācija tiks atklāta un kāda netiks.

Vai sekojat līdzi notikumiem Latvijas laikmetīgajā mākslā?

Par Latvijas laikmetīgo mākslu esmu dzirdējusi pavisam nedaudz. Pirms šā brauciena vēl mājās Austrālijā apskatījos Latvijas Laikmetīgās mākslas centra mājaslapu, lai uzzinātu, kas te notiek. Nedēļas nogalē noteikti apmeklēšu izstādes Mobilais muzejs atklāšanu Andrejsalā. Venēcijas biennālē apskatīju Latvijas ekspozīciju, Ginta Gabrāna projekts ir ļoti interesants, jo tajā ir daudz dažādu elementu. Viņa darbam kopumā ir hipnotizējošs efekts, tur var sajust kaut ko nezināmu, noslēpumainu. Varbūt es gribētu redzēt visas projekta daļas vienotā telpā, nevis dažādos līmeņos — efekts varētu būt vēl iespaidīgāks.

Vai jums ir īpaša interese par Latvijas mākslu? Vai tā ir daļa no kopējās intereses?

Drīzāk tā ir daļa no kopējās intereses. Problēma ir tāda, ka, esot tālu prom no Latvijas, ir ārkārtīgi grūti atrast informāciju par to, kas šeit notiek. Bet tas attiecas arī uz citām valstīm. Parasti jau cilvēki aizraujas ar to, ko dara paši, vai arī mēs visi daudz dzirdam par lielām zvaigznēm — Deimjenu Hērstu, Entoniju Gormleju.

Kāda, jūsuprāt, ir Latvijas laikmetīgās mākslas vieta pasaules kontekstā?

Situācija mākslas pasaulē pamazām mainās. Ilgus gadus mūsdienu mākslā dominēja mākslinieki no ASV, Lielbritānijas un Vācijas. Francija, manuprāt, jau sen ir zudusi no laikmetīgās mākslas kartes. Latvija atrodas līdzīgā stāvoklī kā Austrālija — šo valstu laikmetīgā māksla pasaules tirgū nav zināma. Taču pēdējos gados globālā kontekstā arvien skaļāk sevi piesaka mākslinieki no jaunām teritorijām — no Austrumeiropas, Āfrikas, Āzijas valstīm, kas visu laiku atradās ārpus rietumu kultūras rāmjiem. Latvijas māksliniekiem tagad ir izdevība pieteikt sevi pasaulei, arī kuratori ir ieinteresēti atlasīt darbus no citām vietām. Piemēram, pērnā gada Sidnejas biennāle fokusējās uz māksliniekiem no tām valstīm, kas parasti neasociējas ar laikmetīgo mākslu. Šajā biennālē piedalījās arī Evelīna Deičmane.

Esmu ļoti lepna, ka viens no izcilākajiem Austrālijas māksliniekiem ir latvietis Imants Tillers. Viņš pārstāvēja Austrāliju Venēcijas biennālē, Sanpaulu biennālē, izstādē Documenta. Pērn Austrālijas Nacionālajā galerijā Kanberā notika viņa grandiozā retrospekcija. Man pieder viens no viņa darbiem, kas arī tika iekļauts ekspozīcijā. Viņa izstādes regulāri notiek Melburnā un Sidnejā.

Kādu jūs redzat Latviju no attāluma?

Kopš bērnības mums mācīja, ka Latvija ir ļoti īpaša, ļoti skaista zeme. Tā ir mūsu dzimtene, kur viss šķiet ideāls. Protams, mēs zinājām, ka viss te nebija gluži ideāli. Es pirmoreiz atbraucu uz Latviju 1992.gadā, deviņus mēnešus pēc neatkarības atjaunošanas. Es biju pirmā no mūsu ģimenes, kam izdevās apmeklēt Latviju, kopš mani vecāki apmetās Austrālijā. Tas bija ļoti emocionāls piedzīvojums, tas man bija gandrīz šoks — pat dzirdēt latviešu valodu uz ielas. Es pat nevarēju iedomāties, ka man jebkad būs iespēja atklāt šeit savu instalāciju.

***