Ārzemēs → The Globe and Mail: Krievijas protestu sniegtās trīs mācības diktatoriem

Diktatoriem un autoritārajiem režīmiem aizvadītais gads noteikti nebija veiksmīgs – sākot no “arābu pavasara” līdz “krievu ziemai”, raksta izdevums The Globe and Mail, kurš publicējis trīs Krievijas pieredzē balstītus ieteikumus arlikušajiem diktatoriem un autoritārajiem līderiem.

Pirmais: „Autoritārie režīmi nestrādā autopilotā. Lai izdzīvotu un saglabātu varu, it īpaši interneta, aviopārlidojumu un globālo kapitāla plūsmu laikmetā, diktatūrām jābūt tehniski attīstītām un efektīvām,” teikts rakstā. Vienotas Krievijas neveiksmi parlamenta vēlēšanās izdevums skaidro ar virkni paša režīma pieļautu politisko kļūdu. Pati galvenā kļūda, kā uzskata Pēterburgas politologs Vladimirs Gelmans, ir „mēģinājums nomaskēt Krievijas autoritārismu aiz liberālas fasādes”. Pie tam vara tik ļoti aizrāvās ar „piparkūku”, ka aizmirsa parādīt „pātagu”. Kā atzīmē V. Gelmans, 2007.-2008. gadu politiskā cikla laikā opozīcija jau preventatīvi tika pakļauta represijām, līdz ar to izpalika arī protesti.

„Otra Krievijas mācība īpaši satrauks Ķīnu – tā skan, ka ekonomiskie panākumi nepavisam nav garantija politiskajām sekmēm,” teikts rakstā.

Rietumos cilvēki parasti ir pārliecināti, ka ekonomika izšķir visu, tādēļ notikumi Tahriras laukumā Ēģiptē padarīja domīgu SVF, savukārt ārvalstu novērotāji bija pārsteigti redzot, ka Maskavā dodas protestēt turīgi cilvēki, kas savu labklājību ieguvuši tieši V. Putina laikā.

„Viens no cēloņiem ir, ka, līdzīgi kā Tunisijā un Ēģiptē, vidusšķira var nosliekties par labu protestiem sirds, nevis maka aicinājuma dēļ,” teikts rakstā. Citu hipotēzi savukārt piedāvā zinātnieki Kerols Grehems un Stefano Petinato. Analizējot notikumus Krievijā un savulaik Peru viņi secinājuši, ka pastāv tā dēvētā „vīlušos veiksmīgo” cilvēku grupa, kuras dzīves līmenis ir jūtami pieaudzis, taču vienlaikus palielinājusies arī neapmierinātība. Viens no galvenajiem neapmierinātības cēloņiem ir, ka citu līdzpilsoņu panākumi ievērojami pārsniedz viņu pašu panākumus un mērogu ziņā pārspēj visu, ko pēdējie varētu sasniegt savas dzīves laikā. Postpadomju Krievijā šādām sajūtām ir ļoti pateicīga augsne.

Trešā mācība ir kopīga Krievijai un „arābu pavasarim” – „demonstrācijas bez līderiem”. Protestus iedvesmo nevis kādas lielas opozīcijas grupas, bet gan nevienam nezināmi cilvēki, kuri uzrodas it kā no nekurienes.

Tomēr potenciāliem revolucionāriem netrūkst arī savu problēmu. „Twitter un Facebook palīdz izvest ielās „vīlušos veiksmīgos”, tomēr pats grūtākais darbs vienmēr sākas nākamajā dienā pēc revolūcijas. Un ja jums nav bijis nepieciešamības veidot protesta kustību, drīz vien varu pārņems cilvēki, kuri bija tās patiesie izveidotāji,”