Iekšzemē → Romāns Meļņiks: Nepalikt bez argumenta

183 046 Latvijas pilsoņi parakstījušies par to, lai krievu valoda mūsu valstī tiktu atzīta par otru valsts valodu. Tā kā Saeimas partiju vairums ir apliecinājis, ka neatbalstīs šo iniciatīvu, būs referendums. Lai grozītu Satversmi šai iniciatīvai nepieciešams vairāk kā 770 000 balstiesisko atbalsts, kas, zinot Latvijas pilsoņu vairākuma attieksmi, ir nereāli. Tāpēc pirmajā brīdī šķiet, ka par referendumu vispār nevajadzētu satraukties, tas būtu boikotējams kā maznozīmīgs, jo ir taču daudz būtiskākas lietas, kas reāli skar ikvienu. Kaut vai valdības plāni pārcelt pensionēšanās vecumu un neindeksēt tās tuvākajos divos gados, valsts finansējuma samazināšana veselības aprūpei, iedzīvotāju straujā emigrācija.

Uz šī fona pirmajā brīdī dīvaini, pat etniskus konfliktus provocējoši šķiet valdošās koalīcijas un arī Zaļo un zemnieku savienības paustie mudinājumi piedalīties referendumā un balsot pret krievu valodu kā otro valsts valodu. Kāda gan nepieciešamība piešķirt valstisku, nacionālu nozīmi Lindermana un viņa domubiedru sarīkotam tautas tracināšanas pasākumam? Kāpēc saasināt attiecības starp etniskajām kopienām? Apdraudēt sabiedrības integrācijas procesus?

Ņemot vērā, ka referenduma jautājums izrietēs no Lindermana rosinātās iniciatīvas piešķirt otrās valsts valodas statusu krievu valodai, tās atbalstītāji balsos „par”, bet latviešu valodas esošā statusa aizstāvjiem būs jābalso „pret”, kas noteikti var radīt sajukumu.

Un tomēr dalība referendumā ir būtiska, raugoties ilgtermiņā. Skaidrs, ka Lindermana ideju aizstāvji nav naivi, tie labi saprot, ka referenduma augsto latiņu tiem nepārkāpt. Viņus referenduma rezultāti interesē kā instruments tālākai publiskai cīņai par krievu valodas nostiprināšanu šajā postpadomijas teritorijā. Kaut soli pa solim, izmantojot starptautiskos lobijus.

Iedomājieties, ja referendumā būs piedalījušies un Lindermana iniciatīvu atbalstījuši kaut tie paši 183 tūkstoši un neviens nebūs balsojis pret, viņi visai viegli varēs manipulēt ar ziņu, ka 100% referenduma dalībnieku atbalsta krievu kā otrās valsts valodas statusa noteikšanu Latvijā. Un mēs atkal kuplā pulkā šeit braucošajiem komisāriem un cilvēktiesību ekspertiem skaidrosim, ka referendumam ar to nepietiek, ka sabiedrības vairumam ir cits viedoklis. Kāds? Nav! Mums nebūs ar ko atspēkot pat tos pārsimts tūkstošus balsu. Cita referendumā fiksēta viedokļa nebūs. Klusēšana tiks vērtēta kā pasīvs atbalsts.

Un vēl. Lindermans jau izteicies, ka otrās valsts valodas statuss nav vienīgais, ko referenduma rezultātā var prasīt. Pilnīgi iespējamas arī pretenzijas uz to, lai krievu valodai noteiktu reģionālās valodas statusu. Piemēram, Daugavpilī. Nebūšu pārsteigts, ja šīs iniciatīvas virzītāji referenduma dienā organizēs balsotāju autobusus no Vidzemes uz Latgali. Arī tam jāgatavojas. Tikpat tālredzīgi.