Dzīve → Sievietes un divkājainie parazīti

Šāda veida «viņu» – vīriešu -, šķiet, nekad netrūkst, un teju uz katru šādu «vienību» atrodas pa kādai sievietei, kura viņu labā gatava likt lietā visu savu mātišķumu, rūpes un gādību… Savukārt viņi var mierīgi veģetēt uz sieviešu labvēlības un maciņu fona….

Viņi – tie, kurus sarunvalodā dēvē par «alfonsiem» vai «alfoniem» (cerams, ka vismaz literārais varonis Trīcvaidziņš neapvainotos)… Šī divkājaino parazītu suga, kas dzīvo uz sieviešu (lielākoties – pat ne diži turīgu) rēķina, un viss ar to saistītais ir savā ziņā fenomenālas parādības ar to, ka vispār eksistē.

Kaut vai, ja skatāmies no tā punkta, ka parasti neviena no «sponsorēm» vēlāk nav priecīga par šādu dzīvesveidu un pat sev nespēj paskaidrot, kāpēc nav laicīgi šādai savdabīgai «labdarībai» pielikusi punktu… Tajā pašā laikā raksturīgi, ka parasti «labvēle» nav arī īpaši centusies neko mainīt, līdz… vai nu atvērušās acis, vai arī tikusi nomainīta pret citu, kas zina, vēl dāsnāku….

Un te nu izkristalizējas mūžsenais jautājums, kurai no abām pusēm piemīt lielāks pašapziņas trūkums – viņam, kurš sevi apzināti nostāda balstāmā un aptekalējamā lomā, vai viņai, kura teju vai «ar klapēm uz acīm» aklā stulbumā gatava iet kaut «uz paneļa»,

lai tikai «apburošais» un iestāstīt visu protošais sirdsāķītis būtu paēdis un apčubināts…

Ledusskapī bija tukšums, un viņa no draudzenes pat aizņēmās latu zeķubiksēm, lai tikai viņam, savam «bruņiniekam», varētu atvēlēt personīgā maka saturu kārtējā BMW līzinga maksājumam (pēc dažiem mēnešiem gan lepnais auto jau vizināja citu, bet tas nu tā)… Algas dienā primārais bija iekavētais maksājums par atsevišķi dzīvojošā «drauga» mājokļa īri, jo iepriekš šim kaut kā bija sanācis «kļūdīties bilancē», izklaidēs pāršaut pāri līdzekļiem… Bet nevar taču pieļaut, ka «lieliskajam», nabadziņam, jāpārvācas uz kaut kādu komunālo ūķi… Un, ja gali nesiesies, apciemos mammu laukos un tās sasodītās mēneša pēdējās dienas padzīvos uz atvestajiem «natūrelementiem» svaigu dārzeņu un marinēto gurķīšu burku izskatā…

Cik tad ilgi var pieļaut, ka «draugs» balles apmeklē ar, lai arī pāršūtu, vidusskolas izlaiduma uzvalku (ietikšana labā maizē dara savu, nevar gaidīt, līdz tas plīsīs pa vīlēm), un norēķins par jauno tiek «uzticēts» labsirdīgās draudzenes kredītkartei…. Tieši tāpat kā vakariņas sveču gaismā par godu diviem mēnešiem kopš iepazīšanās dienas… un arī taksometra pakalpojumi mājup… Turklāt kurš gan vēl cits uzņemsies atdot vīrieša agrāk aizlienēto un spēļu automātos atstāto vai vienkārši nodzīvoto naudu, kuras kopsumma sniedzas nebūt ne dažos simtos latu….

Nemaz nerunāsim par tām reizēm, kad, rūpju oreola pārņemtas,

sievietes ar parakstu apliecina gatavību galvot «mīļotā» kredītu vai pat paņemt to uz sava vārda un kā zobu sāpes pieciest ikmēneša maksājumu
vēl gadiem ilgi, lai gan brašulis jau sen nolūkojis sev jaunu «upuri», kam nav kavējies piedziedāt pilnas ausis…

Visiem līdzīgiem gadījumiem raksturīgākais, ka pēc «skaistā stāsta» beigām apdalītās sievietes nespēj pat sev izskaidrot, kādēļ mēnešiem un gadiem ilgi piecietušas sev kaklā karājamies smagu sliņķi un liekēdi… Sak, teju vai kā nohipnotizētas situšās, strādājušas pat papilddarbos, kamēr «brīnišķīgie» parazīti mierīgi pazvilnējuši uz dīvāna pie TV, izgājuši jau divdesmit un kādu tur līmeni kādā datorspēlē, kurā iegrimuši tik pamatīgi, ka šādas «aizņemtības» dēļ mājās nav vīžojuši pat putekļus noslaucīt.

Bet ikvienu pārmetumu šie veiklie zeļļi «atbruņojuši» ar samierniecisku «tas jau tik uz laiku, šobrīd tāds neveiksmīgs periods» vai citām runas pērlēm… Nu, ko lai padara, ja «šobrīd» jau kļuvis par kaut ko hronisku, krīze taču….

Šajā kontekstā labākais novēlējums sievietēm, šķiet, būtu, jau rodoties aizdomām par šādu izmantošanu, uz līdzenas vietas «sadalīt pienākumus», vispirmām kārtām jau finansiālos.

Ja «alfiks» tam pretojas, tad ziniet, ka pēdējais laiks viņu sūtīt dillēs –
ja reiz nav no skolnieka klozītes izaudzis, lai apciemo senčus un paprasa kabatasnaudu, varbūt neatteiks…

Lieki minēt, ka daudzas to nespēs… Bet arī tas ir viens no fenomeniem, ko laikam sakarīgi nespēj izskaidrot pat psiholoģijas spīdekļi…

Armands Jēgermanis, speciāli www.sieviesuklubs.lv