Dzīve → Līdz galam tava jeb baltā kāzu diena

Baltā kāzu diena. Lēciens nezināmajā, bet ar ticību, ka izdosies – taureņu lidojums pakrūtē vēl ilgi nerimsies, esi un būsi savam vīrietim vienīgā, īpašā, lolotā un saudzētā. Tomēr pienāk brīdis, kad apzinies: “Laipni aicināta realitātē!” – pie veiksmīgas laulības, oi, kā jāstrādā, un sievai tajā ir viena krietna daļa.

Jāmācās, lai iegūtu autovadītāja apliecību vai medību licenci, bet iepriekš nekas netiek prasīts, stājoties laulībā, kas paredzēta visam mūžam un kurā radīsies jauni cilvēki, kas būs tā rezultāts, ko saņems mājās,” atzīst misionāre un attiecību konsultante Džodija Brankampa, ielūkojoties šūniņā, ko pati kopj jau teju 30 gadu.

Jāciena dzīvesbiedra personība

Lai arī izpratne par laulības institūcijas formu, veidu, nozīmi un ilgtspēju gadu gaitā mainījusies un mētājusies no verdziskas pakļaušanās līdz pilnīgai brīvībai, laulātajiem pieļaujot paralēlas attiecības, kā arī veidojot viendzimuma savienības, liela daļa sabiedrības piekrīt tradicionālajam ģimenes modelim un meklē tajā mieru un piepildījumu. Tomēr, neizprotot un nekomunicējot ar otru, sadzīvot ilgtermiņā būs grūti.

“Cilvēkam, kurš vēlas apprecēties, būtu jāpazīst un jāinteresē otra personība, individualitāte, lietas, kas viņam/-ņai patīk un kas ne. Nedomāju, ka laulībai vajadzētu aprīt sievieti, ka viņa pazūd tajā un kļūst tikai tāda, kādu viņu vēlas redzēt vīrs. Jāmeklē kompromiss, apzinoties, ka vienmēr nevaru rīkoties tikai tā, kā pats vēlos. Laulātajiem jārespektē vienam otrs un jāmīl partneris tāds, kāds viņš/-ņa ir. Pats svarīgākais kopdzīvē atrast līmeni, kur abi jūtas vienlīdz laimīgi. Domāju, ka veiksmīgas laulības atslēga slēpjas spējā pieņemt otru un necensties viņu izmainīt. Ļoti daudz atkarīgs no uzticēšanās,” īsos vārdos raksturo Džodija.

Sievietēm patīk “knābāt”

“Vispārīgi sakot, vīrietis ir iekarotājs, kurš ierauga problēmu un cenšas to atrisināt, kamēr sieviete vairāk ir emocionāla un vērsta uz ligzdas veidošanu,” stāsta konsultante, akcentējot savstarpējās komunikācijas nozīmīgumu attiecībās. “Bieži vien vīri baidās runāties, jo viņi taču ir vīrieši – vienreiz pateicu, ka tevi mīlu, un vairs neatkārtošos, ja vien tas nemainīsies! No otras puses, ja sieva sūdzas, ka dzīvesbiedrs ar viņu nerunā, vēlos pajautāt – vai esi radījusi piemērotu vidi, lai tas notiktu un viņš dalītos savās emocijās? Laulībai ar to jāsākas, jo pēc desmit gadiem šo kuģi būs grūti pagriezt pretējā virzienā.

Prasme komunicēt prasa laiku. Tā nerodas tikai tāpēc, ka mūsu plaušās ir gaiss. Jāmāk arī kontrolēt sevi – izspiestu zobu pastu atpakaļ tūbiņā nedabūsi,” atzīst Džodija, norādot uz vienu lielu sieviešu problēmu – tieksmi pārmest, knābāt un emocionāli grūstīt. Bet kurš vēlas, lai pret viņu tā izturas? Veiksmīgāka taktika būtu sapratne un iedrošināšana. “Iespējams, tu vēlies redzēt otrā to, kas nekad nenotiks, jo šīs lietas nav viņa raksturā un domāšanā. “Bet viņam tā jārīkojas!” Nē, nav gan! Starp citu, tu viņu iemīlēji bez tā. Pieņem to, un virzieties tālāk!”

Krīzes vienkārši būs

Attiecībās neizbēgt no krīzēm. “Tās vienkārši būs, ja vien jūs, piemēram, esat apprecējušies 20 gadu vecumā un tādi arī paliekat, nemainot darbus un nepiedzīvojot veselības problēmas, tomēr mēs visi augam un maināmies. Kamēr vien dzīvojam, būs grūtības, krīzes un pārmaiņas, kas ir daļa veselīgas laulības un augšanas kopā. Ļaunākais krīzes laikā ir novērsties no otra un sākt viņu vainot,” stāsta Džodija.

Plaisu attiecībās plēš arī emocionālā atsvešināšanās

“Jūtas ir jāuztur! Jāsarunājas, jādara kopā tas, kas abiem patīk, īpaši, ja ģimenē aug bērni. Viņu vajadzības un prasības spēj pārņemt sievieti, tāpēc jānolemj pavadīt kādu laiku tikai kopā ar partneri – aiziet uz kafejnīcu vai vienkārši pasēdēt dārzā, parunāties par nopietno un nenopietno, kopā pasmieties. Citādi attiecības var zaudēt!”

Daudzas laulības bija kļūda

Mūsdienu laulības galvenokārt šķir nevis nāve, bet krietni prozaiskāki iemesli. “Daudzu šķiršanās gadījumu pamatā ir apstāklis, ka šīm laulībām nemaz nebija jānotiek,” atzīst Dž.Brankampa, minot vairākus iemeslus, kāpēc nevajadzētu precēties. “Dažas sievietes vienkārši ir pārņemtas ar pašu ideju – es gribu, man vajag, viņš lūdza manu roku, un es piekritu! Nepareizs laulību iemesls ir arī uzskats, ka kļūstu vecāka un man vairs nebūs šādu iespēju, finansiālā drošība un pat grūtniecība. Bērniņš piedzims tā kā tā, tad kāpēc dzīvot nožēlojamā laulībā, kur bērns no ģimenes saņem vien negatīvo?”

Laulību kapitāli grauj vardarbība un neuzticība – reti kurš spēj iziet tam cauri un saglabāt attiecības, min Džodija, piebilzdama, ka šķiršanās reiz ir viena skumja un melna lieta, no kuras ļoti cieš bērni un, protams, paši laulātie. Tā ir attiecību sašķelšana un pārraušana uz pusēm, ko dažkārt varētu arī novērst, laikus meklējot palīdzību.

“Mīlestība nav tikai emocijas un kņudēšana pakrūtē, bet arī lēmums un izvēle, jo katru dienu sastopamies ar dažādām iespējām!”

Dzirkstele