Sabiedrība → Vai jāsamazina vecums, no kura ļauts stāties dzimumattiecībās

Laikraksts «Diena» pagājušajā nedēļā izvirzīja apskatīšanas vērtu priekšlikumu – vai nu samazināt vecumu, no kura ļauts stāties dzimumattiecībās, vai arī konsekventi saukt pie atbildības visus pilngadīgos jauniešus un vīriešus, kuri pārgulējuši ar pusaudzēm zem 16. Vairāki simti jaundzimušo un abortu, kurus ik gadu izdara pusaudzes šajā vecuma grupā un tikai aptuveni 10 apsūdzību par nepilngadīgo pavešanu skaidri liecina, ka pašreizējais likums netiek ievērots, turklāt uz to acis piever arī atbildīgās institūcijas. Tā kā tiesiskā valstī likumi ir vai nu pilnībā jāievēro vai arī jāpadara ievērojami, tad nav šaubu, ka šajā jautājumā tuvākā nākotnē būs jāieņem stingra politiskā nostāja. Tātad būtu nepieciešams izanalizēt abus iespējamos variantus, to plusus un mīnusus. Galvenokārt, protams, mēģinot saprast, kurš no tiem labāk palīdzētu aizsargāt bērnu tiesības, it īpaši – aizsargājot no seksuālās vardarbības.

No pirmā acu uzmetiena liekas, ka otrs variants – par saukšanu pie kriminālatbildības – ir gluži loģisks un pašsaprotams. Par to arī uzreiz iestājusies gan Bērnu un ģimenes lietu ministrija, gan Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, solot turpmāk «izvērtēt katru šādu gadījumu». Tomēr viss nav tik vienkārši, kā «bērnu aizstāvji» to gribētu uzdot, un tā gluži nav arī klasiskā bērnu izvarošana, par kādu to nereti uztver sabiedrība. Šajā gadījumā runa ir par standartsituāciju, kad 15 gadus veca meitene labprātīgi nododas attiecībām ar jaunieti vai vīrieti, kurš pārsniedzis 18 gadu pilngadības slieksni. Nereti šīs attiecības ir ilgstošas, un daudzos gadījumos šādi pāri pat mēģina uzsākt kopdzīvi. Problēmas sākas brīdī, kad meitene negribēti paliek stāvoklī, un draugs viņu pamet. Lai arī no ētiskās puses šāda rīcība neapšaubāmi ir nosodāma, tomēr nevarētu teikt, ka cilvēciski nebūtu saprotama – galu galā, vīrietim, paliekot kopā ar meiteni, draud kriminālpants par pedofiliju. Un iespēja nonākt aiz restēm par šādu noziegumu noteikti ir pietiekami spēcīgs pamudinājums saraut visas saites un pazust pēc iespējas ātrāk un tālāk. Bērnu aizstāvju piedāvātais scenārijs paredz katru šādu meiteni, kura 16 gadu vecumā ierodas slimnīcā izdarīt abortu vai laist pasaulē bērniņu, reģistrēt kā pedofilijas upuri, uzsākt kriminālprocesu un nodot viņas partneri vajāšanai. Šī varianta pluss ir iespējamais līdzīgu gadījumu skaita sarukums – pilngadīgie pamatoti baidīsies ielaisties ar nepilngadīgajām, lai kāda arī nebūtu situācija. Tomēr izskatās, ka mīnusu ir nedaudz vairāk. Pirmkārt jau tas, ka sociālās parādības kriminalizācija neizskauž šo parādību, bet nereti notiek pat tieši pretējais efekts, kā tas labi redzams, piemēram, nelegālo narkotiku gadījumā. Otrkārt, šis variants nozīmē ik gadu uzkraut vairākus simtus nepilngadīgo māmiņu lietu tiem policijas resursiem, kuri ir atbildīgi par pedofilijas novēršanu un izmeklēšanu. Šie policijas resursi, protams, ir ļoti ierobežoti, un tīri no racionālā viedokļa prātīgāk tos būtu izmantot nopietnu bērnu izvarošanas, pornogrāfijas un prostitūcijas noziegumu izskaušanai. Tie neapšaubāmi ir vieni no smagākajiem noziegumiem, kuru atklāšana ir ļoti sarežģīta un patērē īpaši daudz laika un resursu. Savukārt, nepilngadīgās māmiņas patiesībā nemaz nevar tikt uzskatītas par pedofilijas upuriem – to gan izvairās pieminēt «bērnu aizstāvji», bet pedofilija pēc definīcijas ir dzimumnoziegumi pret bērniem pirms pubertātes vecumā. Protams, atbildīgās institūcijas ir ieinteresētas šo robežu novilkt pēc iespējas tālāk, jo «atklāt» sešpadsmitgadīgu prostitūtu un tiesāt viņas klientus par vairākiem desmitiem «pedofilijas epizožu» vai izjukuši pārīti, kur epizodes vispār nav saskaitāmas, ir gan daudz vienkāršāk, gan ļauj masu medijos attaisnot savu «pedofilijas apkarotāju» imidžu un patērētos budžeta līdzekļus. Taču ar patiesajiem pedofilijas noziegumiem, par kuru upuriem krīt ne tikai skolas vecumu nesasnieguši bērni, bet pat zīdaiņi, tam nav nekāda sakara – lai atklātu šos šausminošos noziegumus, kuri pavisam reāli notiek arī Latvijā, nepieciešams ilgstošs, rūpīgs īpaši sagatavotu policijas speciālistu darbs. Līdz ar to gudrāk šķiet ļaut šiem speciālistiem nodarboties ar savu pamatdarbu, nevis apmierināt dažu atbildīgo iestāžu intereses, veltot visu savu laiku neskaitāmu nepilngadīgo māmiņu partneru medībām (pēc pašreizējiem cipariem sanāktu vismaz viens katrai dienai, brīvdienas ieskaitot). Turklāt šīs 15 un 16 gadus vecās meitenes nemaz nekvalificējas par pedofilu intereses objektiem, jo nepārprotami ir pārsniegušas pubertāti. Patērētais laiks un resursi šo gadījumu izmeklēšanai un populistiskai uzdošanai par «sasniegumiem pedofilijas apkarošanā» nozīmē reālus bērnus, kuri cietuši no patiesas vardarbības un īpaši nežēlīga nozieguma, bet kuru atklāšanai laiks un resursi vienkārši nepietiks. Tā nenoliedzami ir skaudra, bet patiesa matemātika jeb, citējot mūsdienu klasiķi, «nevajag mēģināt nest divus arbūzus, ja skaidri zina, ka var panest tikai vienu».

Otrs variants ir atcelt krimināllikuma pantu, kurš paredz sodu par attiecībām ar personu no 14 gadu vecuma. Kā jau mūsdienu sabiedrībā nereti gadās, tas būtu mazliet grūtāk pieņemams, toties daudz vairāk piemērots reālajai situācijai – pēc aptauju datiem šis ir vecums, kad lielākā daļa jauniešu uzsāk dzimumdzīvi. Turklāt zīmīgi, ka likums atļauj nodarboties ar seksu divām nepilngadīgām personām, toties aizliedz, ja viena no tām ir pilngadīga. Tam grūti saskatīt pamatojumu, jo nevēlamas grūtniecības risks neapšaubāmi ir lielāks, ja iesaistīti divi pusaudži, nekā tad, ja viens no tiem ir vismaz 18 gadus vecs. Tas, protams, nekādā gadījumā nedrīkstētu kalpot kā pamudinājums atbalstīt šādas attiecības, tomēr izlikties to neredzam arī būtu muļķīgi.

Šāda varianta mīnuss ir iespējamais tādu pāru skaita pieaugums, kur viena no personām ir nepilngadīga, bet otra – virs 18. Nav gan stingra pamata domāt, ka šādas attiecības pēc to formālas legalizācijas piedzīvotu kādu masveida uzplaukumu. Tiem, kuri uzskata, ka 15 gadus vecas meitenes ir tikko no pamperiem izkāpuši bērni, kurus melnos mēteļos tērpti onkuļi var pievilināt ar konfektēm, visticamāk ir visai pastarpināts vai nedaudz naivs priekšstats par mūsdienu pusaudžiem. To apliecina arī pašreizējais likums, nosakot, ka persona ir spējīga uzņemties un tai jāuzņemas pilna atbildību par savu rīcību no 14 gadu vecuma, tādēļ izņemtā atbildība par dzimumdzīves uzsākšanu vai partnera izvēli tikai laupa likuma gara konsekvenci. Tāpat arī grūti saskatīt to šausmīgo un amorāli degradējošo postu, kādu sabiedrībai nodarītu pāris ar četru, piecu vai pat visu desmit gadu starpību. Savukārt, kā plusu šeit varētu minēt vairāk saglabājušos attiecību – ja topošajam tēvam nedraudēs ar neloģisko apsūdzību pedofilijā, viņam nebūs arī obligāti jāpārtrauc šīs attiecības. Tas, savukārt, nozīmētu mazāk abortu, vairāk bērnu un vairāk potenciālo ģimeņu. Reālistiski runājot, būs liela daļa, kas pametīs tāpat – ar vai bez kriminālsoda draudiem, bet tādu būs vienmēr un visās vecuma grupās, tādēļ šajā gadījumā tas nevar īsti kalpot par argumentu - nelaimīgas attiecības, vilšanās un tamlīdzīgas nelaimes taču piemeklē arī pilnīgi nobriedušus un pat pusmūža pārus.

Kopumā nākas secināt, ka šeit izskatās pēc izvēles starp diviem ļaunumiem. Tāda izvēle vienmēr ir nepatīkama, bet prātīgākais, protams, ir ņemt nevis mazāk netīkamo, bet mazāko ļaunumu. Tas, šajā gadījumā, būtu izmaiņas krimināllikumā un vecuma barjeras samazināšana par diviem gadiem (kā, piem., Igaunijā un Kanādā). Turklāt likumā paredzētais sods par spēka vai draudu lietošanu ir pietiekams, lai sodītu par pusaudžu ļaunprātīgu izmantošanu, ja tāda notikusi. Bet bērnu aizstāvības institūcijas, ja tiešām vēlas samazināt noziegumu pret bērniem un abortu skaitu, varētu vairāk pievērsties savas auditorijas izglītošanai par kontracepcijas un atbildīgu attiecību jautājumiem, nevis uzturēt ilūziju par pasauli, kurā sekss sākas tikai laulībā un no 18. Pretējā gadījumā šo institūciju darbība noziegumus un abortus tikai veicina.