Sabiedrība → Varbūt sāksim ar sevi?

Pēdējā laikā mani tracina radio. Tā nav vecumdienu neiecietība, nebūt ne. Viena vienīga reklāma — tā, kas sūdzas par neciešamiem bērniem un aicina iedzert nomierinošas zālītes.

Tad tik tālu nu mēs būtu. Izrādās, visu var vienkāršot — jāierauj tikai piemērotas piles vai tabletes, un viss kārtībā. Varbūt arī skolēniem kaut ko iebarot? Un vairs nekādu problēmu!

Ja tā pavirši paskatās un paklausās, tik tiešām var likties: ak šausmas, pastardiena klāt! Skolēni nemācās, nepilda mājasdarbus, neklausa, runā pretī, utt., u.t.jpr. Un, ja vēl turpina šādā garā, tad pēc laiciņa tiešām jāsāk dzert zāles vai kas cits vai jālaižas lapās. Bet, ja tā padomā, kas tad nu tik briesmīgs ir noticis? Tad ta jaunums — bērnu labāk grib delverēties nekā mācīties! Cik atceros, arī mans vectēvs par ko tādu stāstīja, un viņš nu jau 30 gadus ir citā saulē. Pusaudži allaž bijuši dumpīgi un mēģinājuši eksperimentēt, nobaudot arī aizliegtos augļus. Tiesa, skolās ir vairāk vardarbības un citu sliktu lietu, bet tā taču ir visā sabiedrībā, nevar skolai uzvelt visas sabiedrības vainas un nelaimes un prasīt visu atbildību tikai no tās. Tad jau varētu prasīt visu atbildību arī no ārsta, kas sniedz palīdzību alkoholiķim, kurš dzēruma kautiņā pārsitis galvu.

Varbūt pārstāsim ņaudēt par mūžvecām problēmām un paskatīsim, ko varam paši šai lietā līdzēt. Kaut kā ausīs šobrīd ieskanas: ko tad nu es, es jau esmu tāds mazs cilvēciņš, tur augšā — tie lieli, tie gan… Bet piedodiet, kas tad mani tajā mazā cilvēciņa godā ir iecēlis? Taču jau laikam pats! Kas liedz būt lielam cilvēkam? Pacelt galvu, runāt ar cieņu pret sevi un citiem, skatīties zvaigznēs, nevis tikai dubļos zem kājām? Kas traucē palasīt jaunu, labu grāmatu, tādu, kas pacilā garu, nevis tikai dod atpūtu un aizmirstību? Darbs? Blēņas! Tad jau drīzāk televizors ar kārtējo šovu vai seriālu. Vai tad esam nolemti tai kastei kalpot? Klikš — un šim mute ciet.

Ar bērniem nav tik vienkārši. Tur ar «klikš» cauri netiksim. Bet skolēni, kuri ir rupji vai agresīvi tad, kad skolotāja balsī jūtama cieņa un pašcieņa, ir tikpat reti kā baltie ziloņi vai tīģeri. Un mums ir viens ļoti spēcīgs ierocis, pret kuru viņi neko nespēj, — elementāra cilvēcība. Šīs lietas palīdz pat pret satracinātiem vecākiem, un tās ir ļoti viegli dabūjamas un izmantojamas. Ja tam visam vēl pieliekam mazliet zināšanu, loģikas un savaldības, esam gandrīz neuzvarami. Esam savas mazās pasaulītes karaļi jeb valdnieki. Un varam gādāt par savu pavalstnieku labklājību. Mēs, protams, neesam dievi, arī problēmu netrūkst — kas par to! Toties varam padarīt šo pasauli kaut par kripatu labāku. Varam uzņemties atbildību un izpildīt savu pienākumu.
Materiāls publicēts sadarbībā ar Izglītība. Kultūra