Kategorijas

Laika ziņas
Rīga

Vakars, 20.11.2018
 0..-2 °C
Vējš:  A, 1 m/s

Nakts, 21.11.2018
 -1..-3 °C
Vējš:  D, 1 m/s

Rīts, 21.11.2018
 -1..+1 °C
Vējš:  DR, 1 m/s

Diena, 21.11.2018
 +1..+3 °C
Vējš:  ZA, 2 m/s

Citas prognozes

VeselībaKokaīnisms — modernā sērga starpkaru Latvijā

Pagājušā gadsimta 20.—30.gados cilvēki īpašu uzmanību pievērsa vienam no narkomānijas veidiem — kokaīna lietošanai jeb, kā toreiz teica, kokaīnismam. Prese to dēvēja par “jauno pēckara sērgu”, “sabiedrības ļaunumu”, kas piemeklējis Rīgu (morfija un opija patēriņš bija zināma lieta). Tika atzīts, ka tieši Pirmā pasaules kara satricinājumi “vienu otru vājāku cilvēku spieda meklēt kaut kur pēc kāda atvieglinājuma un grūtību aizmiršanos kaut arī uz īsu brīdi”. “Cilvēks dzīvo tikai reiz, un tāpēc jāņem no dzīves viss, ko tā sniedz,” skaidroja kāds kokaīnists 1924.gadā. Kokaīnisms kļuva par vienu no sociālajām parādībām, ko starpkaru Latvijas iedzīvotājs pieskaitīja sabiedriskās tikumības jomai, jo “modernā sērga” apdraudēja vēlmi būt “garā stiprai tautai” jeb tautas dzīvā spēka kvalitatīvu pastāvēšanu, tā laika terminoloģijā izsakoties. Latvijas ģenerālkonsuls Dancigā Aleksandrs Birznieks, 1939.gadā vērtējot kādas vācu avīzes rakstu par kokaīna kontrabandu Baltijas jūras piekrastē, Ārlietu ministrijas Konsulārās nodaļas vadītājam Voldemāram Zīvertam konfidenciālā vēstulē pat uzsvēra: “Patreizējos sarežģītos starptautiskos apstākļos plašākai kokaīna lietošanai var būt sevišķi bīstamas sekas, jo ar to tiek dabīgi mazinātas tautas spējas eventuālajā krīzes brīdī. Ievērojot to, ka, pēc mūsu ziņām, inde nākot no zināmās valsts, minētais apstāklis liek pat domāt, vai tikai aiz šīs kontrabandas neslēpjas kādi speciāli nolūki.” (Rakstā izmantotie dokumenti glabājas Latvijas Valsts Vēstures arhīvā.)

Raizes un sods

Rakstā Kas samaitā mūsu tautu? trauksmi par kokaīnismu iezvanīja Jaunākās Ziņas 1924.gada 8.septembrī. Avīze apgalvoja, ka tas jau ieviešas pat jaunatnē, nemaz nerunājot par izpriecas lokālu apmeklētājiem, un ka kokaīnisma upuru skaits ir daudz lielāks nekā no plaši lietotā alkohola. Avīze publiskoja pašas aprēķinus — laikā no 1921.gada līdz 1924.gada 1.augustam Latvijā legāli esot ievesti 1439 kilogrami kokaīna, bet izvesti tikai 27 kilogrami. “Tas ir tāds nežēlīgi liels vairums, kas pietiktu veselai pusei Eiropas. Bet Latvijai ārstniecības nolūkiem vajadzīgi gadā tikai 7 kilogrami,” jājautā, “kur gan īsti palicis tas šausmīgi lielais kokaina vairums?” Kaut gan legāli no Latvijas bija izvesti 337 kilogrami kokaīna, kamēr avīze norādīja 27 kilogramus, tomēr skaitļi varēja satriekt — ja no 1439 kilogramiem atskaitīja stikla pudeles, skārda bundžas, kas veidoja trešdaļu svara, un izvestos 377 kilogramus, iznāca, ka Latvijā palikuši 582 kilogrami kokaīna! Valdība izveidoja izmeklēšanas komisiju.

Apgalvojumam, ka kokaīnisms jau prasījis vairāk upuru nekā alkohols, iebilda Veselības departamenta direktors Jānis Kivickis, sakot, ka “beidzamos 2 gados ir varbūt bijuši 3—4 gadījumi, kur pie kāda spekulanta atrasti daži “pulverīši” kokaina, bet par bieži notikušu saģiftēšanos ar minēto vielu gan nekur nav rakstīts”. Turpmāk Jaunākās Ziņas centīgi informēja un lepojās, ka amatpersonas vairs nevar aizbildināties ar to, ka par šo tēmu “nekur nav rakstīts”. 1924.gada rudenī kokaīns kļuva par preses “dienas varoni”.

Sāncensības dēļ avīzes steidza publiskot informāciju, to nepārbaudot. Jaunākajām Ziņām 1926.gadā nācās atsaukt intriģējošu aprakstu par narkomāniem. Latvis to publiski izzoboja, bet Jaunākās Ziņas atcirta, ka tas esot “aiz skaudības, ka interesantā ziņa par narkotiķu klubu viņam pagājusi garām”. 1928.gadā avīze Pēdējā Brīdī pat krāšņi kariķēja ziņu, ka policijas acu priekšā — Brīvības ielā 64, kur dzīvojot kriminālpolicijas priekšnieka palīgs Teodors Jurēvics — naktī no 3. uz 4.februāri nejauši atklāts kokaīnistu klubs. Apcietinātas 30 personas, sašņaukušās kokaīnu līdz nemaņai. Klubs darbojies veselu gadu un esot lielākais, kāds līdz šim atrasts. Jaunākās Ziņas vēstīja, ka “mirstošās dienas lapas” ziņa uzskatāma par apzinīgu ļaužu muļķošanu, un tā arī bija. Izrādījās, ka citā Brīvības ielas namā (nr. 91) apcietināts tikai viens kokaīna pārdevējs. (1924.gadā sīktirgotājs Rīgā kilogramu kokaīna pirka par 1200 — 2400 latiem, kamēr lieltirgotājs Vācijā — par 500 — 600 latiem, bet ievedmuita Latvijā bija trīs lati par kilogramu. Aptiekā grams kokaīna maksāja 2,40 latu.)

Starpkara gados attieksme pret kokaīnu vēl nebija tika noraidoša kā mūsdienās. Krimināli sodīt varēja tikai par kokaīna pārdošanu bez attiecīgas atļaujas. Paša lietošanai kokaīnu drīkstēja uzglabāt un lietot, tāpēc pierādīt nelegālu narkotiku tirgošanu bija grūti. Par tādu tirgošanos līdz 1925.gada 9.martam sodīja ar arestu uz laiku ne ilgāku par trim mēnešiem vai ar naudas sodu, ne augstāku par 300 latiem. Pēc tam — ar ieslodzījumu cietumā vai ar naudas sodu, ne augstāku par 5000 latiem vai ar abiem sodiem. Lietotājus par parādīšanos narkotiskā skurbumā publiskā vietā sāka sodīt pēc 1933.gada — ar arestu uz laiku ne ilgāku par vienu mēnesi vai ar naudas sodu, ne augstāku par 100 latiem. 1935.gadā policijai piešķīra tiesības šos likumpārkāpējus nekavējoties administratīvi sodīt.

Eksports uz Padomju Krieviju

Veselības departamenta reputāciju sašķobīja iekšlietu ministra neoficiālais lēmums 1922.gada rudenī izsniegt atļaujas kokaīna ievešanai Latvijā, lai eksportētu to uz Padomju Savienību. Teju gadu — no 1922.gada septembra līdz 1923.gada maijam — tas bija legāls Latvijas uzņēmēju bizness. Tāpēc 1923.gada janvārī lielākā kokaīna ražotāja Eiropā — Darmštates fabrika -E. Merck — savu pārstāvniecību Latvijā uzticēja firmai Dr.Šurc, Friedeman un Osinski Rīgā. Tā likvidējās pēc gada, jo no 1924.gada narkotikas ārzemēs legāli varēja nopirkt, tikai uzrādot ievešanas atļauju (no janvāra līdz septembrim Latvijā atļāva ievest 955 gramus kokaīna).

Latvijas farmaceitu 2.kongresā 1923.gada septembrī provizors Jānis Punka izteica aizdomas, ka tieši tāpēc, lai pelnītu, eksportējot kokaīnu uz Padomju Savienību, Saeima Likumu par starptautisko konvenciju par opiju pieņēma tikai 1923.gada 15.maijā, kaut gan Latvijas pilnvarotais pārstāvis šo konvenciju, kas ierobežoja narkotiku ievešanu un izvešanu, parakstīja Hāgā jau 1922.gada 6.februārī. 1923.gada 24.maijā Saeima grozīja likumu par tirgošanos ar ārstniecības līdzekļiem ārpus aptiekām, nosakot, ka narkotiku iepirkšanai un pārdošanai vajadzīga Veselības departamenta katrreizēja atļauja. Savukārt Likumu par opija un citu narkotisku vielu ievešanu, izvešanu un tirgošanos ar tām pieņēma 1925.gada 9.martā. Arī vēlāk Latvijas likumdošanu šajā jomā noteica pievienošanās Tautu Savienības dokumentiem. Uz tiem balstījās Farmācijas pārvalde, kas kontrolēja narkotisko vielu apgrozību un līdzās kriminālpolicijai nodarbojās ar šīs tirdzniecības uzraudzību. Tātad valsts viennozīmīgi rūpējās, lai iedzīvotājiem narkotikas būtu pieejamas tikai medicīniskos nolūkos.

Kokaīna tirdzniecība robežpunktos ar Padomju Krieviju problēmas radīja tāpēc, ka tirgotāji nefiksēja narkotisko vielu apriti speciālās grāmatās atbilstoši Latvijas likumdošanai. Rezultātā nevarēja pierādīt, ka 284 kilogrami 392 grami no kokaīna, kuru atļāva pārdot uz ārzemēm, tik tiešām būtu eksportēti. Prese pieņēma, ka kokaīns izplatīts Latvijā, “satricinot visstiprākā mērā kokaina patērētāju veselību un izpostot viņu materiālo turību, kā arī apdraudot vispārēju tautas veselību”, un pieprasīja vainīgos sodīt.

Tā kā valdības izmeklēšanas komisijas pieprasītās ziņas muitas valde kavējās iesniegt, Saeimas Petīciju komisija 1925.gada 29.maijā lietu nodeva prokuratūrai. Tā uzrādīja apsūdzību bijušajiem Aptieku pārvaldes (vēlāk Farmācijas valdes) priekšniekiem Robertam Gudžem, Kristapam Freibergam un Eiženam Allenam — Kundžendovskim. 1927.gada 28.oktobrī prāvu iztiesāja Rīgas apgabaltiesa. Bijušais iekšlietu ministrs Alfrēds Birznieks atzina, ka Veselības departaments ar viņa piekrišanu izdeva atļaujas kokaīna pirkšanai tranzīttirdzniecības nolūkā. Tiesa apsūdzētos attaisnoja. Farmācijas valdes priekšnieks Kristaps Freibergs jau 1925.gadā uzsvēra, ka aptiekas un drogu veikali pārkāpumus nāvīgo vielu pārdošanā nav pieļāvuši, tātad kokaīns ievests kā kontrabanda, piemēram, diplomātiskajā bagāžā.

Diplomātiskā bagāža

Tolaik Ārlietu ministrija konfidenciālo saraksti sūtīja ar gadījuma kurjeriem, izdodot speciālu apliecību noteiktam maršrutam. “Kā kompensāciju par šiem pakalpojumiem viņiem parasti atļāva aizzīmogojamā čemodānā, kurā novietoja diplomātisko pastu, ievietot arī savas personīgās mantas, lai šie “kurjeri” uz robežām būtu atbrīvoti no muitas kontroles. Parīzē ceļotāji no Latvijas (dažāda žanra mākslinieki, arī tirgotāji un vienkārši tūristi) iebrauca diezgan bieži, un es biju jau vairākkārt, arī sūtniecības padomnieka un pat sūtņa Valtera klātbūtnē, no aizzīmogotajiem čemodāniem izņēmis sūtniecībai adresēto diplomātisko pastu, nepārbaudīdams iebraucēju personīgās mantas,” atmiņās rakstīja Latvijas sūtniecības Parīzē atašejs Arturs Stegmanis. 1924.gada 8.augustā viņš izņēma pastu no Rūdolfa Matisona čemodāna. Bet 19.augustā Latvijas armijas rezerves pulkvedis — leitnants Otto Zeltiņš sūtniecībai paziņoja, ka pie Matisona atrodas divi koferi, apzīmogoti ar Latvijas konsula Dancigā Kārļa Kuškevica zīmogu, kuros atrodas 25 kilogrami kokaīna. To Liepājas tirgotājs Matisons (rezerves kapteinis) izveda no Latvijas uz Parīzi Latvijas sūtniecībai adresētajā diplomātiskajā bagāžā. Abus čemodānus ar Ārlietu ministrijas zīmogu apzīmogoja kurjeru nodaļas vadītāja v.i. Hermans Hartmanis (tāpat kokaīnu ieveda Latvijā). 10.augustā Matisons satika Zeltiņu, kuru pazina no armijas laika, un piedāvāja nopelnīt, ja palīdzēšot pārdot kokaīnu Parīzē. Zeltiņš par to ziņoja. (Finansu ministrija praktizēja gratifikāciju izmaksu kontrabandas tvērējiem. 1926.gadā vairākus tūkstošus latu sadalīja starp Muitas valdes priekšnieku Krūmiņu, šīs lietas izmeklētāju — Saeimas deputātu, Rīgas apgabaltiesas sevišķu svarīgu lietu izmeklēšanas tiesnesi Aleksandru Evanu un Otto Goldfeldu — Zeltiņu.) 25.augustā Zeltiņš čemodānus nogādāja sūtniecībā; tobrīd tajos atradās vairs 21 kilograms 750 grami kokaīna. (Visus trīs diplomātiskā kokaīna skandālā iesaistītos Rīgas apgabaltiesa 1926.gada 26.februārī tiesāja par valsts pārvaldes kārtībai un fiska interesēm nodarīto kaitējumu.) Iekšlietu ministrijas Politiskās pārvaldes aģentūras ziņas 1924. gadā arī liecināja, ka “Dancigas konsuls par sevišķu atlīdzību (5 dolāri par kilo) pats aizzīmogojot diplomātiskās pakas, kurās atrodas kokains”. Ticamāka šķiet otra versija — 5000 rubļu (100 latu) par kilogramu.

Par diplomātiskās bagāžas lomu kokaīna kontrabandā liecināja skandāls Saeimas 1927.gada 4.marta plenārsēdē. Vienā brīdī Latgales demokrātiskās zemnieku apvienības frakcijas deputātu Vladislavu Rubuli pārtrauca sauciens: “Pa priekšu izspļaujat kokainu aiz lūpām un tad runājat!” Uz to Rubulis atteica: “To lai dara tie, kas tādu lieto.” Vārds pa vārdam un viņš apgalvoja, ka sociāldemokrāts Andrejs Petrevics ap 1921.—1922.gadu nosūtījis uz Maskavu pārdošanai kokaīnu 200 000 rubļu (4 000 latu) vērtībā. Petrevics to noliedza, bet Rīgas apgabaltiesa ierosināja iepriekšējās izmeklēšanas lietu par viņa apvainošanu tirgošanā ar kokaīnu, ko gan pierādījumu trūkuma dēļ izbeidza. Tomēr izmeklēšanā noskaidroja, ka 1925.gada novembrī Ārlietu ministrija sekmīgi atrisinājusi kādu kontrabandas lietu. Administratīvās un protokola nodaļas vadītājs Ludvigs Ēķis, pārbaudot uz Maskavu sūtāmo diplomātisko pastu, ieraudzīja tajā biezas aploksnes. Tās pārbaudot, viņš atrada lielākas naudas summas un pavadvēstules, kurās tika ieteikts “censties pirkt balto preci un tā lētāk”. Rezultātā ārlietu ministrs Hugo Celmiņš “atlaida no dienesta 3 ierēdņus sūtniecībā Maskavā, kuriem bija sakars ar šo neatļauto sūtījumu”.

Ziņas un fantāzijas

Ziņas presē un iztiesātās krimināllietas Rīgas miertiesās liecināja par kokaīnistu proletārisko izcelsmi. 1925.gada sākumā Veselības departamenta direktors Jānis Kivickis uzsvēra, ka “kokaina sērga” “izplatās tikai Rīgā, kur tai padevušies daži izvirtuļi un prostituetās. Ja tie aizietu bojā, tad liela nelaime nebūtu.” Aizturēto profesiju vidū parasti atradās kāds šuvējs, kasieris, ormanis, prostitūta, persona bez nodarbošanās, zābaku spodrinātājs, galdnieks, students, komijs, mūrnieks, pasta ierēdnis. Tiesa, jāņem vērā fakts, ka lietas publiskajā telpā kārtoja cilvēki, kuri nevarēja atļauties maksāt par piegādi mājās. Visbiežāk viņu uzvedība atradās tālu no priekšzīmīgas.

Populārākā tirgošanas vieta atradās Vērmaņdārza Elizabetes ielas malā, Centrālviesnīcas (Barona ielā 20) atejā un tā dēvētajā “kokainistu alejā” — Tērbatas ielā starp Brīvības un Elizabetes ielu, kuru no vienas puses ieskāva Lielais Vērmanes parks, bet no otras Mazais Vērmaņa dārzs, kura vietā šodien slejas Ministru kabineta ēka.

Situētie narkomāni publiskajā telpā palika neredzami. Tomēr lasītāji bez informācijas nepalika. Presē līdzās sadzīvoja ziņas un apraksti. Ziņas informēja par realitāti; tajās lielākoties atspoguļoti cilvēki, kas piederēja kriminālajai pasaulei. Savukārt stāstos atspoguļojās fantāzijas, baumas; tie veidoja priekšstatu par kokaīnistiem kā izsmalcinātām, noslēpumainām personībām.

Jaunākās Ziņas 1926.gada stāstā par klubu Blak, kuru tai nācās atsaukt, apgalvoja, ka apmēram 20 vīriešu un 20 sieviešu Jāņasētas rajonā nodibinājuši klubu, kur mazās “kabīnēs” vienatnē šņauc kokaīnu, iespricē morfiju vai smēķē opiju. Klubā uzņem tikai pēc zvēresta nodošanas (kreiso roka pie sirds, labajā — duncis), par kura laušanu draud nāve. Klubu vada paklibs ķīnieša izskata vīrietis ar iesauku Džims, kurš slikti runājot krieviski. “Neķītrības klubā nenotiek. Kluba biedri nebauda arī alkoholu, bet apreibinājas tikai ar narkotiskām vielām. Sapulcējas arī kopējā zālē. Kad tie jau sašņaukušies kokainu, tad kāds no kluba biedriem spēlē uz klavierēm austrumnieku dejas, kā arī ķīniešu mūziku. Tas patumši apgaismotām telpām piedod sevišķu noslēpumainību. Daži kokaina baudītāji nešņauc kokainu, bet liek to ar sevišķu pulverizatoru putekļveidīgi izšļircināt gaisā. “Iekrišana” līdz šim vēl nav bijusi, jo visu tura ļoti konspiratīvi. Kad draud briesmas, dod signālu un biedri pa dažādām ejām un pagrabiem nonāk pavisam citā ielā. Kopējā zālē stāv pastāvīgi gatavs patvāris ar tēju. Te ir avīzes, šahs un citas spēles, kas viss lai piedotu sapulcei nevainīgu viesību raksturu. [..] Ja kāds apreibinājies par daudz, to ārā neizlaiž, bet patura reibuma izgulēšanai. Bez tam klubam sevišķs automobils, kurš apdulušos biedrus nogādā mājās.”

Priekšstatu par kokaīnistiem kā izsmalcinātām personībām izplatīja arī rakstnieks Rihards Valdess (Bērziņš) 1929.gadā izdotajā stāstu krājumā Skumjā kafejnīca stāstā Kokaīns, apgalvojot, ka “īsts kokaīnists transā nespēj izdarīt neglītas lietas”.

“Strīpainos tērpos”

Preses interese par kokaīnismu norima jau 1926.gadā, pat pirms Padomju Savienība likvidēja brīvo tirdzniecību un pastiprināja muitas barjeras. 1928.gadā kokaīna pieplūdums tur no ārzemēm krasi samazinājās. Padomju narkomāni no ārzemju “marafeta” pārgāja uz dzimtenes “anašu”.

Latvijā pat neizveidoja atsevišķu centrālo iestādi narkotisko vielu nelegālas tirdzniecības apkarošanai, kā to darīt katrā Tautu Savienības dalībvalstī ieteica 1931.gada oktobrī Starptautiskās kriminālpolicijas komisijas astotās Parīzes sesijas rezolūcija. Iemesls — nav konstatēts, ka legāli ievestās narkotikas tirgotu nelegāli. Savukārt konfiscēto kontrabandas narkotiku daudzums bija niecīgs. Satraukumu publiskajā telpā par kokaīnisma “sērgu” 1924.—1925.gadā veicināja prese.

Par narkomānu skaitu Rīgā 30.gadu vidū liecina šādi skaitļi — 1935.gadā no 1.janvāra līdz 9.jūnijam policija administratīvi sodīja 25 narkotisko vielu lietotājus un tirgotājus. 1933.gada Sodu likums paredzēja, ka ar cietumu notiesāto, kurš izdarījis noziedzīgu darījumu narkotiku reibumā, tieši pēc soda izciešanas ar tiesas lēmumu ne ilgāk kā uz gadu var ievietot attiecīgās iestādēs, kamēr izveseļojas. Tomēr tikai 1935.gada beigās sāka darboties Valmieras darba nams. “Kas divus gadus pavada darbā un veselīgos apstākļos, tādam vairs nav prātā kokaīna ošana. Strīpainos tērpos še staigā arī aptieku uzlauzēji un “kokaīna “lieltirgotāji”.” 30.gadu sākumā bija daži mēģinājumi attaisnot narkomānus (“viņi ir tikai slimi un ļoti nelaimīgi cilvēki”), bet vēlāk neapšaubīja, ka viņi ir “personas, kuras paliek par neapšaubāmu traucēkli un sliktu piemēru apkārtnei”.

Administratīvās sodīšanas prakse sevi šķietami attaisnoja. 1936.gadā kokaīna tirgotāji no pilsētas centra pārgāja uz hipodroma apkārtni pie Sporta ielas. Jau gada sākumā narkomāni izjuta narkotiku trūkumu. Daudzi ieradās psihiatriskajā slimnīcā, “lai meklētu glābiņu no posta, kurā viņi, indi lietojot, nonākuši”. Ārstēšanās bija brīvprātīga, bet skarba — narkomānus ievietoja nemierīgo slimnieku nodaļā, kurā pastāvēja īpaši stingrs režīms. Lielākoties viņi izrakstījās, kad pārtrauca atradināšanas nolūkā veiktos vieglāku narkotiku iešļircinājumus. Brīvprātīgās ārstēšanās principu plānoja atcelt — 1939.gada jūnijā Tautas labklājības ministrija strādāja pie likuma par alkoholiķu labošanu, paredzot arī narkomānus ievietot īpašās labošanas iestādēs ar stingru darba režīmu un kārtību.

Publicēts: 13.03.2008 12:54 -2 [-5:+3]
Atslēgvārdi: kokaīnisms, kokaīns, Latvijas vēsture, narkotikas, Starpkara gadi


Lasiet vēl

kokaīns

Policijai narkotiku rekordraža, pēc ecstasy modē nāk kokaīns 06.02.2008 12:33 [-2:+2]

Amsterdamas lidostā pie viltus garīdznieka zem talāra atrasts kokaīns 15.01.2008 13:00 +2

Latvijas vēsture

Dziesmu svētki neatkarīgā Latvijā 10.03.2008 12:17 1 -1

narkotikas

Slavenības saņem pārāk maigus sodus par narkotiku lietošanu un slavināšanu 06.03.2008 13:42 [-1:+1]

Pētījums: Desmit baušļus Sinaja kalnā Mozus saņēmis narkotiku iespaidā 05.03.2008 15:46 -2