Kategorijas

Laika ziņas
Rīga

Nakts, 10.12.2018
 +1..+3 °C
Vējš:  DA, 4 m/s

Rīts, 10.12.2018
 0..+2 °C
Vējš:  DA, 3 m/s

Diena, 10.12.2018
 +2..+4 °C
Vējš:  D, 2 m/s

Vakars, 10.12.2018
 +1..+3 °C
Vējš:  DR, 1 m/s

Citas prognozes

SlavenībasKriminālais pārītis Bonija un Klaids

Kriminālais pārītis dzīvoja automašīnā, bet iztiku pelnīja, aplaupot benzīntankus un lauku bodītes. Par spīti tik nožēlojamai ikdienai, avīzes un kino Boniju un Klaidu padarīja par superzvaigznēm.

Reizēm nav no svara, kā esi nodzīvojis savu mūžu, galvenais ir skaisti un, vēlams, ar lielu troksni aiziet. Piemērus? Lūdzu! No četriem bītliem slavenākais nenoliedzami ir Džons Lenons, kuru vēl itin jaunu nošāva kāds psihopāts. Vai tiešām domājat, ka Lenons būtu kļuvis par sava laikmeta ikonu, ja klusi nomirtu 68 gadu vecumā no prostatas vēža? Un tagad pamēģiniet bez garas domāšanas nosaukt trīs slavenākos ASV prezidentus! Saderam, ka viens no pirmajiem, kas iešausies prātā, būs Dalasā noblieztais Džons Ficdžeralds Kenedijs, nevis, piemēram, trīs termiņus valsti vadījušais Franklins Delano Rūzvelts. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados kinoindustrijā bija lērums seksīgu blondīņu un brunešu, taču par īstu leģendu kļuva tikai viena no viņām – Merilina Monro. Lieki pat teikt, kādēļ, – protams, tādēļ, ka mīklainos apstākļos dabūja galu, pirms vēl bija tikusi pie liekajiem zobiem un celulīta uz dibena. Stāsts par Boniju un Klaidu ir no tās pašas sērijas, jo savas dzīves laikā pārītis ne ar ko īpaši neatšķīrās no desmitiem citu bandītu. Taču atlika policistiem sašaut lupatu lēveros abus čabulīšus un viņu mašīnu piedevām, lai leģenda būtu dzimusi. O, lielās depresijas Romeo un Džuljeta! O, Robina Huda jaunākā versija! Kaut gan, ja pastudējam abu jauniešu dzīvesstāstus rūpīgāk, tad romantikas tur ir stipri maz.

Grūtā bērnība

Sāksim ar to, ka nekādi domas giganti mūsu varoņi nebija. Īpaši tas attiecas uz šīs divsavienības vīrišķo daļu, proti, Klaidu Berovu. Dzimis 1909. gadā Teksasā daudzbērnu ģimenē kā piektais no astoņiem bērniem. Nekādas īpašās alkas pēc zinībām puika neizrādīja, kaut gan ar laiku iemanījās puslīdz ciešami spēlēt saksofonu. Kas zina, būtu trāpījies viņam ceļā kāds sakarīgs muzikants, varbūt Klaids būtu aizmaldījies līdz Ņūorleānai un sācis spēlēt kādā bigbendā vai kaut kur citur muzikāli izpaudies. Taču muzikants ceļā negadījās; ceļā gadījās vecākais brālis Baks, kurš mazo bračku samācīja darīt blēņas. Teiksim, stiept mājās visu, kas nav piesiets. Diemžēl visas kaut cik vērtīgās lietas bija piesietas, tādēļ brāļi fenderēja visādus štruntus. Tāpēc nav brīnums, ka sākumā Barovi iesēdās par tīrajiem niekiem – ja konkrētāk, tad par tītaru zādzību un īrētas mašīnas savlaicīgu neatdošanu. Tomēr amerikāņu Temīda demonstrēja humānismu, un vairāk par pāris mēnešiem sīkajiem zaglēniem neiedeva. Piezīmēsim, ka tikpat humāna Temīda bija arī tad, kad zaglēni kļuva drosmīgāki un sāka zagt mašīnas, apkrāmēt veikalus un staipīt apkārt šaujamos. Bet par to stāsts būs mazliet vēlāk; tagad pievērsīsimies meitenēm. Bonijai tātad.

Bonija Pārkere piedzima gadu vēlāk nekā Klaids. Norisinājās šis vēsturiskais notikums arī turpat Teksasā, tikai citā miestā. Dekorācijas gan bija apmēram tādas pašas kā mistera Berova gadījumā – ne pārāk plašs un tīrs miteklis, triju bērnu ģimene, tētis – proletārietis, kurš nomirst, bērniem vēl maziem esot, mamma – atraitne; trūkums un nabadzība. Taču, atšķirībā no Klaida, mazā Bonija tītarus zagt negāja, tā vietā viņa gāja uz skolu, kur nodemonstrēja īpašas dotības literatūrā. Pareizi jau arī ir, tik miniatūrām meitenēm kā Bonija (viņas augums bija 150 cm, bet svēra jaunkundze 41 kilogramu) tītarus zagt ir bezjēdzīgi – spēka nepietiks guvumu nekur tālu aizstiept. Mūsdienās meitene droši vien būtu ar laiku iekārtojusies kādā PR aģentūrā par projektu vadītāju (dažādu tekstiņu rakstīšana, sākot ar naiviem pantiņiem un beidzot ar vietējās pašvaldības deputātu runām ciema strūklakas atklāšanā, Bonijai tiešām labi padevās), taču Lielās depresijas piemeklētajās Savienotajās Valstīs pēc sabiedrisko attiecību konsultantiem nebija pieprasījuma. Nācās iekārtoties bufetē par oficianti. Pilnai laimei 16 gadu vecumā skuķis sadomāja iekuģot laulības ostā, apprecoties ar kādu Roju Torntonu. Kopdzīve gan nebija neko ilga, jo vispirms raksturu nesaskaņas dēļ abi mazliet tā kā pašķīrās, bet vēl drusku vēlāk misteram Torntonam uzmanību pievērsa likuma sargi, ietupinot viņu par kādu slepkavību, kas uz mūsu stāstu neattiecas, uz vairākiem gadu desmitiem.

Mīla un stobri

Tā nu Bonija un Klaids sagaidīja 1930. gadu, kam, tēlaini izsakoties, bija lemts kļūt par pagrieziena punktu abu likteņos. Par to, kā abi pirmoreiz satikās, domas dalās. Vieni pētnieki teic, ka jaunie ļaudis sastapušies kādā mājas ballītē pie Bonijas draugiem, kur kaut kā iemaldījies arī Klaids. Citi oponē, ka liktenīgā tikšanās norisinājusies bufetē, kur Bonija strādāja par oficianti, bet Klaids bija ieskrējis kaut ko uzēst un ieskatījies smukajā viesmīlē. Lai kā tur arī būtu, skaidrs ir viens: simpātijas bija abpusējas un momentānas.

Eksistē gan arī vēl kāda versija, kas pāra attiecības parāda mazliet savādākā gaismā. Proti, ja ticam šīs versijas autoriem, tad jauno cilvēku mīlestība bijusi galvenokārt platoniska, jo, raugi, Klaids pārstāvējis to ļaužu loku, ko mūsdienās dēvētu par seksuālajām minoritātēm. Ar puišiem tuvākas attiecības viņš sācis piekopt jau agrā jaunībā, uzturoties mazgadīgo kolonijā (vai kā nu amerikāņiem šādas iestādes sauc), kur ar pretējo dzimumu bija zināmas problēmas. Tamdēļ nekas vairāk par savstarpēju cieņu starp Berovu un Pārkeri nekad nav pastāvējis, savukārt fiziskas mīlas priekus Bonija baudījusi ar pārējiem bandas locekļiem. Cik šajā versijā ir patiesības, grūti teikt, jo liecinieku gangsteru intīmajai dzīvei nav sevišķi daudz, un arī tie, kas ir, detaļās nekad nav izplūduši.
Tāpat domas dalās arī jautājumā par Bonijas attiecībām ar ieročiem un vardarbību. Pirmajos gados pēc pārīša bojāejas izplatīts bija viedoklis, ko īsumā varētu ilustrēt ar veco sakāmvārdu par diviem zābakiem, kas ir pāris. Tas, ka Klaids bija ķerts uz šaujamajiem, visiem sen bija zināms, bet Bonija esot bijusi tieši tāda pati un dievinājusi šaudīšanos un slepkavošanu. Pie tam šāvusi viņa izcili labi.

Pavisam ko citu gan stāsta cilvēki, kam bijis tas gods bandīta draudzeni pazīt tuvāk. Piemēram, Klaida māsa Mērija: “Bonija nekad ne uz vienu nav šāvusi. Viņa vienkārši visur sekoja manam brālim, lai kurp viņš arī dotos.” Viņai piebalso arī bijušais Berova bandas dalībnieks Viljams Džonss, apgalvojot, ka Bonija nekad nav piedalījusies nevienā apšaudē un arī ieroci pastāvīgi līdzi nav nēsājusi. Lielākais, ko viņa darījusi – pārlādējusi pistoles. Par labu šiem stāstiņiem liecina arī tas neapstrīdamais fakts, ka Bonijas tieša līdzdalība nav pierādīta nevienā no Berova bandas izdarītajām slepkavībām. Jā, bandītiem līdzi viņa vazājās, uz vakts stāvēja un mašīnu stūrēja, taču, cik zināms, uz cilvēkiem nav šāvusi. Un, atšķirībā no Klaida, Bonija oficiāli nemaz nebija izsludināta federālajā meklēšanā, tādēļ var pat teikt, ka finālā policisti viņu nošāva ne par ko.

Klaidam uzticīga Bonija nenoliedzami bija un reiz pat palīdzēja viņam tikt laukā no cietuma. Kad trīsdesmito gadu sakumā policija Berovu aizturēja par vienu no zādzībām un ietupināja uz diviem gadiem, tad drīz vien draugam palīgā steidza uzticamā Bonija, tikšanās laikā paslepšus nododot mīļotajam pistoli. Ar šaujamā palīdzību Klaids izkļuva no cietuma, taču ne uz ilgu laiku, jo drīz vien viņš atkal krita likuma sargu rokās. Šoreiz no ilgstošas sēdēšanas bosiku izglāba mamma, kura štata gubernatoram uzrakstīja tik asarainu vēstuli, ka tas palaida Klaidu brīvībā, pretim saņemot godavārdu, ka misters Berovs vairāk neko nelikumīgu nedarīs. Protams, puisis gubernatoru drīz vien ņēma un uzmeta.

Negribētie līķi

Mitoloģizētie stāsti par Boniju un Klaidu vēstī, ka Berova banda lielākoties nodarbojusies ar banku aplaupīšanām. Patiesībai tas gan īsti neatbilst, jo nemaz tik bieži bandīti bankās neiegriezās: par drošākiem un ienesīgākiem viņi uzskatīja tādus objektus kā lauku veikali un benzīntanki. Vārds “ienesīgs” gan te laikam jāliek pēdiņās, jo parasti laupījums bija mērāms desmitos dolāru.
Lūk, pāris piemēri. Iebrucis kādas Teksasas pilsētiņas juvelierveikalā, Berovs tur sarīkoja pamatīgu ļembastu, nošaujot 65 gadus veco bodes saimnieku, kurš pa labam negribēja atdot dienas peļņu – desmit dolārus. Vēl kādu vīru Klaids nošāva tādēļ, ka tas nebija ar mieru atdot bandītiem savu mašīnu. Vairākumā gadījumu gan laupīšanas beidzās bez asinsizliešanas, taču guvums allaž bija vairāk nekā pieticīgs – ja kaut kur izdevās tikt pie 100 dolāriem, tad tie jau bija lieli svētki. “Kamēr es biju kopā ar Klaidu un Boniju, mēs ne reizi neuzbrukām bankai. Klaidam labāk patika pārtikas bodītes, benzīntanki un tamlīdzīgas vietas. Kāpēc gan mums būtu jālaupa bankas? Tajos skarbajos depresijas laikos taču Dienvidrietumu bankās nemaz nebija neko daudz skaidras naudas. Kaut gan avīzes sludināja pavisam ko citu. Tās rakstīja, ka mēs esam paņēmuši banku Teksasā, kaut gan patiesībā tajā laikā atradāmies Tenesijā vai vēl kur citur,” tā trīsdesmit gadus vēlāk bandas darbību raksturoja tās dalībnieks Viljams Džonss.

Jau no Berova bandas pastāvēšanas pirmajām dienām tai izveidojās nelāgas attiecības ar policiju. Klaids un kompānija bija izcili atsaldēti puiši, kuri bija gatavi šaut virsū policistam bez garas domāšanas. Pirmoreiz Klaida ceļi ar likuma sargiem tā pavisam nopietni krustojās 1932. gada augustā, kad viņš kādā ballītē kopā ar pāris draugiem sēdēja kaktā un sūca viskiju.

Atcerēsimies, ka tie vēl bija sausā likuma laiki, tādēļ nebūtu, ko brīnīties, par to, ka divi pasākumā ieklīdušie policisti, ieraugot nelegālus dzērienus patērējošu kompāniju, gribēja dzerstīšanos pārtraukt. Nu, varbūt arī uzlikt kādu soda naudu – apmēram tā, kā tagad Rīgas pašvaldības policija par alus dzeršanu parkā. Taču, tā kā Klaids iepriekšējā dienā bija apkrāmējis kādu bodīti, tad divi viņa virzienā čāpojoši poliči puiša galvā ieslēdza trauksmes signālu – ahā, riebekļi grib mani saņemt ciet par to zādzību! Izrāvis pistoli, viņš vienu no policistiem uz vietas nošāva un aizbēga.
Tikpat bezjēdzīga bija Klaida bandas otrā tikšanās ar pogainajiem aci pret aci. Likuma sargi bija padzirdējuši, ka kādas mājas pagrabā nelegālā alkohola tirgotāji uzglabā savus viskija krājumus, un atbrauca palūrēt, kas tad miteklī darās. Nekāda viskija tur nebija, toties bija Berovs ar savu līdzdalībnieku Džonsu, kuri, ieraugot policistus, nosprieda, ka tie atnākuši viņus abus arestēt. Atklājuši uguni uz pārsteigtajiem likumsargiem, bandīti nogalināja divus no viņiem un atkal aizlaidās.
Pēc visa spriežot, nelieli sirdsapziņas pārmetumi par šiem “pārpratumiem” Klaidu tomēr mocīja gan. Vai gan citādi viņš reiz būtu sagūstījis kādu šerifu, izģērbis viņu un atstājis ceļmalā, piekodinot: “Pasaki saviem ļaudīm, ka mēs neesam nekāda slepkavnieku banda. Saproti, mēs tikai mēģinām pārlaist šo nolādēto Lielo depresiju.” Daudzus gadus vēlāk apmēram to pašu apgalvoja arī Berova draugs Džonss: “Šaušanas ziņā Klaids bija ātrākais vīrs, kādu es jebkad esmu redzējis. Taču viņš nekad nav vēlējies nogalināt. Viņš labprātāk sagūstīja policistu, nevis nogalināja, ja vien bija tāda iespēja. Taču viņš varēja arī bez šaubīšanās nošaut, lai tikai paliktu brīvībā.”

Vēlāk Klaidam, Bonijai un Džonsam pievienojās arī Klaida vecākais brālis Baks ar sievu Blanšu, un ālēšanās gāja vaļā ar jaunu sparu. Kāda veikala aplaupīšanas laikā banda nogalināja vēl vienu policistu, tā izraisot tuvākas un tālākas apkaimes likuma sargu svētu sašutumu. Šoreiz tam bija lemts iemiesoties pavisam konkrētās nepatikšanās: kad kāda moteļa īpašnieks atbraukušajā kompānijā sazīmēja meklēšanā izsludinātos noziedzniekus un paziņoja par to vietējiem policistiem, tad tie nekavējoties saposās īstā karagājienā, izsaucot papildspēkus ar bruņumašīnu un automātiem. Aplenktie noziedznieki gan padoties netaisījās un sarīkoja pamatīgu apšaudi, kuras aizsegā viņiem izdevās aizbēgt. Gan ne bez zaudējumiem, jo Bakam lode bija ķērusi galvu, bet viņa kundzei stikls traumējis aci. Un nekur tālu viņiem arī neizdevās aizmukt, jo policisti bēgļiem sadzina pēdas kādā kempingā, kur atkal sarīkoja varenu šaudīšanos par prieku apkārtējiem atpūtniekiem. Baks dabūja vēl vienu lodi sānos, bet Blanšai stikli pa otram lāgam savainoja seju, tādēļ pārējie bandīti bija spiesti abus cietušos atstāt un laisties lapās. Policisti sagūstīja ievainotos, taču Baks pēc pāris dienām slimnīcā atstiepa kājas.
Blanšai tiesa piesprieda desmit gadus; 1939. gadā viņa pirms termiņa tika atbrīvota un mūža otro pusi nodzīvoja mierā un klusumā kopā ar otro vīru, kura profesija bija krietni prozaiskāka (taču arī mazāk riskanta) nekā nelaiķa Bakam – taksometra vadītājs.

Tikmēr Klaidam un Bonijai (Džonss grupējumu bija pametis vēl ātrāk) nācās meklēt jaunus bandas dalībniekus. Tos viņi atrada kāda cietuma fermā, uz kurieni veda strādāt bariņu ieslodzīto. Uzbrūkot konvojam, Klaids pamanījās atbrīvot vairākus ieslodzītos, divi no kuriem – Henrijs Metvins un Reimonds Hemiltons – pievienojās Berova bandai. Atjaunotā kompānija drīz vien papildināja savu upuru skaitu, nolaižot no kājas divus policistus, kuri bija apstājušies pie ceļmalā stāvošās Klaida mašīnas, lai pajautātu, vai nav nepieciešama kāda palīdzība. Paranojas pārņemtie bandīti pat nemēģināja klausīties, ka policistiem sakāms, un uzreiz svēpēja virsū no visiem stobriem.

150 lodes uz diviem

No rāmjiem pilnīgi izgājusī Berova banda piegriezās ne tikai policijai, bet arī daudzmaz organizētiem noziedzniekiem. Kad kompānija parādījās vietējā mēroga krusttēva Čārlza Floida medību laukos, tad viņš saviem padotajiem deva konkrētus norādījumus: “Nedodiet viņiem ēdienu un patvērumu! Ja vien iespējams, uzlaidiet viņiem uz pēdām policistus. Viņi ir parazīti, kuriem nav nekā kopēja ar godīgiem gangsteriem.”

Ne mazāk nopietni bija noskaņoti arī likuma sargi, kuriem parādījās nopietns sabiedrotais Federālā Izmeklēšanas biroja (FIB) izskatā. Kamēr Bonija un Klaids plosījās pie vienu vai otru štatu, apkrāmējot dārzeņu tirgotavas un apšaujot šerifus, tikmēr ar bandu nācās noņemties vietējām varas iestādēm. FIB pārītim nopietni pievērsties varēja vien brīdī, kad abi pastrādāja noziegumu, kas pārkāpj federālos likumus. Par šādu noziegumu trīsdesmitajos gados tika uzskatīta arī zagtas automašīnas pārvietošana no viena štata uz otru, ko dumjā prātā, bēgot no policijas, tad arī pastrādāja Berova banda.
Lai noliktu Klaidu un Boniju pie vietas, FIB izsauca palīgā atvaļinātu šerifu Frenku Heimeru, kurš savas karjeras laikā bija noķēris 65 bīstamus noziedzniekus. Frenks piedāvāja jaunu problēmas risinājumu: nav ko dzīties pakaļ vējam, vajag sarīkot lamatas tādā vietā, kur Klaids ar brigādi agri vai vēlu parādīsies. Par perspektīvāko no šādām vietām tika atzītas bandas locekļa Henrija Metvina tēva mājas, kur, kā vēstīja informatori, bandas locekļi bija iecerējuši satikties. Vecajam Metvinam tika uzstādīts ultimāts: vai nu tu palīdzēsi mums sagūstīt gangsterus, par ko mēs varētu tavam puikam nomest kādus gadiņus no gaidāmā ieslodzījuma, vai arī Henrijs, kad mēs viņu noķersim (bet agri vai vēlu noteikti noķersim!) dabūs sēdēt gadus 90 vieninieka kamerā. Nu, vai arī minūtes 20, bet elektriskajā krēslā.

Nostādīts šādas izvēles priekšā, Metvins–tētis bija spiests piekrist policistu prasībām. Par tālākajiem notikumiem oficiālā versija sākumā vēstīja īsi: kad 1934. gada 23. maijā uz ceļa pie Metvina mājām parādījās mašīna, kurā brauca Klaids un Bonija, tad slēpnī sēdošie seši policisti piedāvājuši abiem gangsteriem padoties. Bandīti tā kā taisījušies ķerties pie šaujamajiem, tā kā mukt, tādēļ arī policistiem nav atlicis nekas cits, kā bliezt šiem virsū. Bliezuši gan bija no sirds. Vietējā Teksasas avīze nākamajā dienā atreferēja viena policista teikto: “Katram no sešiem policistiem bija pa šautenei un automātam, plus vēl pistoles. Sākumā mēs atklājām uguni no automātiem.

To aptveres bija tukšas, vēl pirms mašīna nonāca mums blakus. Tad mēs ķērāmies pie šautenēm… No mašīnas pacēlās dūmi un izskatījās, ka tā deg. Pēc šautenēm mēs auto virzienā iztukšojām savas pistoles, līdz mašīna aizripoja mums garām un apstājās kādus 50 jardus tālāk. Viss bija galā. Mēs šāvām pa automobili arī tad, kad tas bija apstājies. Mēs viņiem nedevām ne mazāko iespēju.” Sausais atlikums – mašīna bija sašauta lupatu lēveros, bet Boniju un Klaidu katru bija ķērušas gandrīz 30 lodes. Mašīnā vēlāk saskaitīja kādus 150 ložu caurumus.

Mazliet vēlāk gan parādījās arī ziņas, ka Bonijas un Klaida gūstīšanas operācija bijusi visai tāla no kāda nebūt džentlmeniskuma. Vecais Metvins nebūt neesot kārojis sadarboties ar pogainajiem, tādēļ katram gadījumam piesiets pie koka, lai nepadotu ziņu Bonijai un Klaidam. Nekāda uzaicinājuma padoties vispār nav bijis, jo policisti no krūmiem bliezuši mašīnai virsū bez mazākā brīdinājuma. Kaut gan var saprast arī likuma kalpus – diez vai kādam no viņiem bija vēlēšanās auklēties ar cilvēkiem, kas vainojami vairāku kolēģu nāvē, īpaši, ja zināms, ka bandīti ir reti neaprēķināmi un vispirms šauj, bet domā tikai pēc tam. Lielākais, ko publiski atļāvās pateikt policistu grupas vadītājs Heimers, bija vārdi: “Žēl, ka nošāvu meiteni. Taču situācija bija tāda – vai nu mēs viņus, vai viņi mūs.” Par labu vecā šerifa teiktajam liecina arī arsenāls, ko atrada sacaurumotajā mašīnā: trīs automāti, divas šautenes, desmit pistoles, 3000 patronu, vairākas viltotas automašīnas numuru zīmes. Un Klaida saksofons piedevām.
Nelaiķi kā bizness

Par slavenībām Bonija un Klaids, pateicoties avīzēm, bija kļuvuši jau pirms traģiskā fināla. Pēc nāves viņi kļuva par sava laikmeta ikonām un biznesa rīkiem. Jau uzreiz pēc abu mīlnieku nošaušanas Amerika uzskatāmi nodemonstrēja spējas jebko padarīt par balagānu. Sašauto mašīnu un abu nelaiķu mirstīgās atliekas izlika publiskai apskatei, bet mašīnā esošās abu personīgās mantas izvazāja kā suvenīrus. Nelaiķu piederīgie vēlāk mēģināja atgūt vismaz šo to no Bonijas un Klaida personīgajām lietām, ieskaitot šaujamos (visticamāk, ar domu pārdot visu to kolekcionāriem), taču tā arī neko nedabūja, jo mantība jau bija izandelēta. Paradoksāli, taču pēc nāves pārīša mantas tika pārdotas par tādām summām, kādas Berova bandai neizdevās salaupīt visos savas noziedzīgās karjeras gados. Mašīnas vraks un Klaida ložu caururbtais krekls vēl šobaltdien rotā kādu Lasvegasas kazino. Uz mašīnas rēķina papildu publicitāti pacentās iegūt arī kompānija “Ford”, noplūdinot presē it kā Klaida Berova rakstītu zīmīti, kurā viņš slavē “Ford” spēkratus un apgalvo, ka parasti cenšoties izvēlēties tieši tos, jo mašīnas esot jaudīgas un palīdzot aizbēgt no policijas. Vai vēstījuma autors tiešām bija Klaids vai arī tas bija veikls reklāmas triks – kas to vairs lai pasaka.

Tirgošanās ar Bonijas un Klaida mantojumu turpinās arī mūsdienās. Vēl bandas darbības laikā Bonija izpelnījās avīžu uzmanību, aizsūtot tām pāris savus dzejolīšus. Visai depresīvus, piezīmēsim, taču grūti arī gaidīt ko citu no skuķa, kam nepārtraukti nākas slapstīties. Nesen izsolē par bargu naudu tika pārdota piezīmju grāmatiņa ar Bonijas pantiņiem, un gribētāju to iegūt bija baru bariem. Savu ieguldījumu Bonijas un Klaida kulta veidošanā devusi arī Holivuda, laižot klajā vairākas pārītim veltītas aizkustinošas filmas, kam ar realitāti ir visai mazs sakars. Slavenākajā no tām galvenās lomas tēlo Vorens Bītijs un Feja Danaveja.

Ak, jā, – kā tad beidzās lieta ar policistu solījumiem apžēlot Metvina dēlu? Teksasas štats Henrijam Metvinam tiešām piedeva, taču par Oklahomu to vis nevarētu teikt – šī štata tiesa Metvinam par slepkavību piesprieda 12 gadus. Nu, bet tas jau uz romantisko leģendu par Boniju un Klaidu tā īsti laikam vairs neattiecas.

Publicēts: 13.06.2008 16:49 [-0:+0]
Atslēgvārdi: Bonija un Klaids, Feja Danaveja, superzvaigznes, Vorens Bītijs