Kategorijas

Laika ziņas
Rīga

Nakts, 10.12.2018
 +1..+3 °C
Vējš:  DA, 4 m/s

Rīts, 10.12.2018
 0..+2 °C
Vējš:  DA, 3 m/s

Diena, 10.12.2018
 +2..+4 °C
Vējš:  D, 2 m/s

Vakars, 10.12.2018
 +1..+3 °C
Vējš:  DR, 1 m/s

Citas prognozes

DzīveTad atnāca Jānis un… uzkāpa Olimpā

Viņš nav dzejnieka Imanta Ziedoņa iztēles radītais Jānis un neiedzina grīdā mietu, bet ir olimpietis desmitcīņā JĀNIS KARLIVĀNS. Viņš kāpj sporta Olimpā. Mērķtiecīgi, neatlaidīgi. 2004. gadā Jānis Karlivāns olimpiskajās spēlēs Atēnās izcīnīja 25. vietu, šogad Pekinā viņš cer iekļūt desmitniekā.

Varbūt kāds pavīpsnās: tās taču nav nekādas godalgotās vietas. Tā var spriest tikai tas, kurš nezina, ka desmitcīņā – 100 metru skrējienā, tāllēkšanā, lodes grūšanā, augstlēkšanā, 400 metru skrējienā, 110 metru barjerskrējienā, diska mešanā, kārtslēkšanā, šķēpa mešanā un 1500 metru skrējienā – sportistam nepieciešams desmitvīru spēks un izturība. Jānim tā visa pietiek. Turklāt viņam ir lauku ikdienā un darbos rūdītais enerģiskums un vitāla, optimistiska dzīves uztvere.

Par vērtīgo sportā

– Savos divdesmit sešos gados būsit piedalījies jau divās olimpiskajās spēlēs. Esat Latvijas sacensību vairākkārtējs uzvarētājs. Vai jūtaties kā sporta zvaigzne?

– Ko jūs! Par to pat neesmu aizdomājies. Lai kļūtu par sporta zvaigzni, vajag sasniegt ne vien labus rezultātus, bet iekarot arī popularitāti sabiedrībā, ko visbiežāk panāk ar informāciju un reklāmu plašsaziņas līdzekļos. Turklāt Latvijā vairāk ievēro komandu sportu (hokeju, volejbolu, futbolu), nevis vieglatlētikas talantus. Atklāti sakot, popularitāte mani īpaši neinteresē, tā spēj pat nomākt. Esmu pašpietiekams, nealkstu liekas uzmanības. Pat izvairos iet uz ballēm, diskotēkām… Labāk uzturos šaurākā – draugu vai bijušo klasesbiedru – lokā.

– Droši vien arī jūsu sportiskā auguma – 1,94 m – dēļ jums meiteņu uzmanības netrūkst…

– Varbūt, ka mani ievēro, bet man jau ir sava draudzene. Ja runājam par manu augumu, jāteic, ka pērn esmu pozējis kā modelis pirmajam Latvijā izdotajam olimpiskajam kalendāram. Mani fotografēja janvāra mēneša lapai.

– Tā jau ir laba zīme, norāda, ka noteikti piedalīsities Pekinas olimpiskajās spēlēs. Kuri jūsu kolēģi – Latvijas desmitcīņnieki – vēl dosies uz šo olimpiādi?

– Iespējams, arī Atis Vaisjūns un Edgars Eriņš. Pagaidām viņi izpildījuši B, bet vajag A normatīvu.

– Presē raksta par cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā, notikumiem Tibetā un pārmērīgi lielo gaisa piesārņojumu Pekinā. Kādas pārdomas izraisa šāda informācija?

– Pagaidām, kamēr neesmu Ķīnā, par tur notiekošo ir grūti spriest objektīvi, taču plašsaziņas līdzekļos vēstītais tiešām ir satraucošs. Piemēram, Etiopijas sportists atteicies skriet maratonu, jo baidās par to, ka piesārņojums varētu kaitēt viņa veselībai. Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents Žaks Roge paziņojis, ka piesārņojuma dēļ riteņbraukšanu un maratonu varētu pat izslēgt no olimpisko spēļu programmas.

– Kas jūs rosināja nodarboties ar sportu?

– Interesi par vieglatlētiku rosināja tētis Viesturs, viņš bija sprinteris. Kad mācījos Rencēnu pamatskolā, vai katru dienu stadions bija pilns ar sportotājiem. Dažkārt tur pavadījām laiku tik ilgi, ka vecāki bija spiesti mūs dzīt mājās. Tagad žēl noskatīties, ka stadions ir tukšs, gandrīz vai aizaudzis. Skumji, ka jaunieši vairāk izvēlas spēlītes datorā, nevis spēles stadionā…

– Jūsuprāt, kāpēc veidojas tāda tendence?

– Par maz velta uzmanību tautas sportam, masveidībai. Pārsvarā atbalsta tikai perspektīvos. Turklāt priekšrocības ir pilsētām, nevis laukiem. Pašvaldībām nepietiek naudas stadionu izveidei, uzturēšanai.

– Kāda, jūsuprāt, ir sabiedrības attieksme pret vieglatlētiku?

– Jau minēju, ka Latvijā lielākā cieņā ir komandu sporta veidi. Acīmredzot publikai vajadzīgs notikums, ass pārdzīvojums, varētu pat sacīt – šovs. Daudzi jau neaizdomājas, ka individuālajā sportā jāiegulda daudz vairāk laika un spēka. Un labāku rezultātu gūst tikai pēc ilga, mērķtiecīga darba.

– Sportā ir raksturīgs līderisms, konkurence. Vai tajā var iepazīt arī draudzīgumu?

– Aktīvi sportoju kopš 1990. gada. Daudzreiz esmu bijis dažādās sporta nometnēs, treniņos kopā ar dažādu valstu sportistiem. Nekad neesmu pret sevi izjutis citu sportistu skaudību vai klaju naidu. Desmitcīņnieki ir draudzīga tauta, cits citu uzmundrinām. Ja vajadzīgs, izpalīdzam ar sporta inventāru, padomu. Īpaši labi saprotamies treniņnometnēs. Draugi treniņos var būt, bet sacensībās gan ir citādi – tur valda sacensību gars, konkurence. Kurš kuru pievārēs.

– Kuras rakstura iezīmes cilvēkos jums nepatīk?

– Neciešu uzbāzību, iedomību, tā dēvēto “gaiļu slimību”. Gadās arī tādi sportisti, kuri plātās ar saviem panākumiem. Kāpēc jālielās? Gan jau citi tevi novērtēs. Turklāt viss šajā pasaulē ir relatīvs. Šobrīd tu esi labāks par citiem, bet nākamreiz jau cits var būt uzvarētājs. Tāpēc nevajag nonievāt tos, kam neveicas vai kuri nekļūst par profesionāliem sportistiem. Arī amatierisms ir cienījams, jo nevienam nav par ļaunu uzlabot savu fizisko sagatavotību.

Soli pa solim pretim sasniegumiem

– Pirmais nozīmīgākais sporta kāpiens jums bija piedalīšanās 2004. gada Atēnu spēlēs. Kas jums no tām palicis atmiņā visspilgtāk?

– Līdz olimpiādei pasaules slavenos sportistus biju redzējis tikai televīzijā, bet nu tos skatīju vaigā. Saviļņojošs bija brīdis, kad izgāju uz 100 m skrejceļa… Uz mani raudzījās tūkstošiem skatītāju, nedaudz samulsu, turklāt visapkārt skaļš troksnis… Grūti izteikt savas izjūtas.

– Interesanti, kā jūtas nelielas valsts pārstāvis tik grandiozā pasākumā, kāda ir olimpiāde?

– Skatītāji lielo valstu komandām aplaudē, uzgavilē vairāk nekā mazo. Daudzi jau pat nezina, kur Latvija atrodas, pirmo reizi redz tās karogu, dzird mūsu valsts nosaukumu. Šādā pasaules mēroga notikumā jutos lepns, ka pārstāvu Latviju.

Bieži sakām: ko nu mēs varam, esam taču maza valstiņa… Taču mūsu sportistu komanda bija iespaidīga. Un sacensībās cīnījāmies sparīgi.

– Droši vien ne jau visas desmit disciplīnas jums padodas vienlīdz labi?

– Jā, mazāk patīk skriet garās distances. Pievārēt 400 metrus ir vieglāk, jo koncentrējies, saņemies un noskrien. Tas viss notiek kādās piecdesmit sekundēs. Taču garā – 1500 m – distance ir grūtāka. Kad esi noskrējis pusi distances, apjaut, ka vēl tikpat jāskrien… Grūti…

– Kā pārdzīvojat neveiksmes?

– Satraukumu un sarūgtinājumu par neveiksmēm neizrādu. Spēcinu sevi ar domu, ka veiksies nākamreiz. Zaudējumi sportā jāpieņem nosvērti. Esmu optimists, cenšos vairāk smaidīt, nevis staigāt ar garu ģīmi.
– Ja jums būtu iespēja mainīt desmitcīņu disciplīnas, kuru izņemtu, kuru iekļautu?

– Izņemtu kārtslēkšanu, jo tā man sagādā vislielākās galvassāpes, neiet tik labi, kā gribētos. Ja pagadās pārāk cieta kārts, tajā iekāries, netiec pāri vertikāli un krīti atpakaļ. Trenējoties nereti kārts atsperīguma dēļ esmu dabūjis pa degunu, ar kāju iesitis sev pa aci. Diez kas jau nav… Pašreizējais personiskais rekords ir 4 m 75 cm. 400 metru skrējienu nomainītu pret 200 metru. Toties iekļautu trīssoļu lēkšanu, jo tajā man veicas. Kādreiz jauniešu izlasē biju otrajā vietā Baltijā. Piecpadsmit gadu vecumā man personiskais rekords bija 13 metri 36 cm.

– Kas jums sportā rada lielāko gandarījumu?

– Protams, rezultāti un apziņa, ka man ir spēju rezerve. Cilvēkam ir lielas spēka rezerves, ne visas protam izmantot. Kādu laiku ārstēju gūtās traumas, bet martā atkal sāku intensīvi trenēties olimpiskajām spēlēm. Martā un aprīlī būšu treniņnometnē Azerbaidžānā, pēc tam – Čehijā. Ir pat sportisti, kuri daudzcīņu lāgā neizprot. Spriež: ieguvis septīto vietu. Kas nu tur liels, būtu trijniekā… Bet viņi jau paši nav izjutuši, ko nozīmē divas dienas pēc kārtas startēt desmit sporta disciplīnās. Vienā paveicas labāk, otrā sliktāk… Galvenais ir savākt pēc iespējas vairāk punktu. Tas nozīmē, ka jācenšas īpaši, nevienā disciplīnā nedrīkst atpalikt, visās jābūt kaut cik labā līmenī.

– Kuriem treneriem vēlaties teikt lielāko paldies?

– Visiem, katrs no savām zinībām man devis daļu – visvērtīgāko. Īpaši pateicos pirmajam trenerim Raitim Ravinskim un tagadējam – Uldim Kurzemniekam.

Visa ģimene – sportiska

– Tētis Viesturs un mamma Aija vienmēr cienījuši sportu. Vecāki pirms trim gadiem no Rencēniem pārcēlās dzīvot uz Burtniekiem. Šobrīd abi strādā par mežsargiem. Tētis – Valmieras Daliņu mežniecībā, mamma – Rūjienā.

– Kā vecāki izjūt, seko līdzi jūsu sasniegumiem?

– Atēnu olimpiskajās spēlēs sacensības vēroja klātienē – tribīnēs. Viņi mani uzmundrina, seko līdzi. Tētis no laikrakstiem izgriež publikācijas, kuras vēsta par manām sportista gaitām, un glabā mapītē. Starp citu, viņi abonē “Latvijas Avīzi”. Visa ģimene esam sportiski, arī vecākais brālis Pēteris – viņš ir treneris Valmieras sporta skolā un sporta skolotājs Pārgaujas ģimnāzijā. Jaunākais – Viesturs (20) – arī trenējas daudzcīņā, cer sasniegt labus rezultātus.

– Vai jums ir kādi paņēmieni, kā atbrīvojaties no sasprindzinājuma, stresa?

– Vislielāko atslodzi gūstu dabā. Iepriekšējos gados, kad bija diezgan daudz sniega, slēpoju. Pie Pļaviņām atradu nelielus kalniņus un tur arī izslēpojos. Šogad šis prieks gāja secen, jo maz sniga. Kad mācījos pamatskolā, braucu uz Poliju kāpt kalnos. Biežāk brīvos brīžus izmantoju makšķerēšanai no laivas. Mans lielākais noķertais loms – zandarts – tā ap 900 gramiem. To izmakšķerēju Burtnieka ezerā. Dažkārt spēlēju galda spēles. Nesen ieinteresēja arī snūkers, eju to spēlēt uz tuvējiem klubiem.

– Rodat laiku arī baudīt teātri, kino u. tml.?

– Pirms kāda laika Jaunajā Rīgas teātrī skatījos izrādi “Tas notika ar viņiem”. Tāds detektīvs ar humora piedevu. Interesants piegājiens – kino izteiksmes veids pārcelts uz skatuvi. Dailes teātrī redzēju arī “Kaligulu”, patika.

Nesen kinoteātrī “Coca Cola Plaza” noskatījos filmu “10 000 gadu pirms mūsu ēras” – iespaidīgs grāvējs.

– Vai nerodas pārdomu brīži, cik tad ilgi sportosi? Vai laikus nav jāmeklē cits darbs?

– Nepatīkami, kad gūtas traumas. Ārstēšanās garlaiko, ir jākavē treniņi. Tas raisa pārdomas, vai vairs spēšu būt labā sportiskā formā. Nespēju nosēdēt mājās, gribas būt stadionā. Olimpisko spēļu normatīvi ir izpildīti, un cīnīšos, lai Pekinā tiktu vismaz desmitniekā. Taču jāsaprot, ka visu laiku arī nesportošu. Ko darīt pēc tam? Droši vien kļūšu par treneri.

– Esat Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas 2. kursa students…

– Jā, papildus sportošanai arī studēju. Mūdienās bez izglītības nav nākotnes. Vēlos dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Man būs sava ģimene, tāpēc atalgojums ir svarīgs. Taču nekādus miljonus nedomāju grābt, Latvijas apstākļos ar tūkstoš latiem mēnesī pietiktu.

– Vai jums kā olimpietim nav piedāvāts palikt ārzemēs?

– Ir gan, piedāvāja braukt uz ASV. Taču sapratu, ka nespēšu tur pavadīt ilgāk par divām trim nedēļām. Uz mājām velk ilgas pēc tuviniekiem, draugiem un mīļotās meitenes. Draudzene Liene ir no Jēkabpils, kādreiz spēlējusi handbolu, tagad trenējas vieglatlētikā, mēdz sportot kopā ar mani. Diemžēl līdzi uz treniņnometnēm nevaru viņu ņemt. Liene studē Stradiņu universitātē. Būs ergoterapeite, palīdzēs slimniekiem atgūt veselību pēc traumām. Mūsu draudzība pārtapusi nopietnās attiecībās, plānojam apprecēties.

***

JĀNIS KARLIVĀNS

Dzimis Cēsīs 1982. gada 2. jūnijā

Pirmais treneris Raitis Ravinskis

Pirmo reizi Latvijas nacionālās izlases sastāvā 2000. gadā piedalījās Eiropas kausa daudzcīņā.

Lielākie panākumi: 2004. gada Atēnu olimpiskajās spēlēs desmitcīņā 25. vieta (7583 p.); Latvijas rekordists desmitcīņā (8271 p.)

Vairākkārtējs Latvijas čempions:

septiņcīņā telpās (2000. gadā un 2007. gadā), tāllēkšanā (2001. gadā); augstlēkšanā (2004. gadā); desmitcīņā (2003. gadā un 2004. gadā)

Publicēts: 28.03.2008 09:34 -1 [-1:+0]
Atslēgvārdi: darbs, Ģimene, vīrietis


Lasiet vēl

darbs

Jeļena Strahova: sievietes Latvijā nekad nezaudēs savu individuālo skaistumu 28.03.2008 08:59 -2

Arhitekta portfolio: Armands Bisenieks 25.03.2008 14:24 [-2:+2]

Ģimene

Ģimenes sadarbojas Latvijā vēl nebijušā organizācijā 28.03.2008 09:27 -1

Bērnu viedoklis tomēr ietekmē lēmumus par pirkumiem ģimenē 28.03.2008 09:22 [-2:+2]

vīrietis

Vējbakas izraisa vīruss 28.03.2008 09:28 [-1:+1]

Ģimenes sadarbojas Latvijā vēl nebijušā organizācijā 28.03.2008 09:27 -1