Kategorijas

Laika ziņas
Rīga

Nakts, 10.12.2018
 +1..+3 °C
Vējš:  DA, 4 m/s

Rīts, 10.12.2018
 0..+2 °C
Vējš:  DA, 3 m/s

Diena, 10.12.2018
 +2..+4 °C
Vējš:  D, 2 m/s

Vakars, 10.12.2018
 +1..+3 °C
Vējš:  DR, 1 m/s

Citas prognozes

SportsPar jelgavnieci Natāliju, kura Amerikā

To pašu ceļu pāri okeānam uz apsolīto zemi ASV, kuru pagājušā gadsimta sākumā mēroja 1932. gada olimpiskā zelta ieguvējs Rīgā dzimušais vingrotājs Džons Ģulaks, samērā nesen veica arī 1988. gada olimpisko spēļu čempione Natālija Laščonova, dzimusi un uzaugusi Jelgavā. Viņai tur, protams, klājas labi. Var strādāt profesijā par treneri un gatavot lielajiem startiem savu meitiņu, kura uzrādot daudzsološas sekmes. Tādēļ nākotnē varam sastapt vingrotāju dzimtas turpinājumu dižu sacensību medaļnieku sarakstos. Tikai – diezin vai kā Latvijas pārstāvi.

Tā kā Natālija ir tālumā, eju pie viņas pirmās treneres Guntas Afanasjevas, lai uzzinātu: kā bija?

Tāds sprigans

meitēns

– Trenēties Nataša sāka 1978. gadā, kad viņai bija pieci gadiņi. Es tolaik biju pavisam jauna trenerīte, dzīvoju Jelgavā. Speciālas vingrošanas bāzes nebija, iemitinājāmies dzelzceļnieku klubiņā un skaitījāmies pašdarbības vingrotāju pulciņš.

– Mazo Natāliju uz to pie rokas atveda mamma?

– Nekā nebija, padomju laikā pašai vajadzēja vākt audzēkņus. Apstaigāju bērnudārzus, noliku mazos rindiņā pēc augumiem un aplūkoju galvenokārt īso galu. Pamaza auguma cilvēciņi jau pēc dabas ir kustībās veiklāki un lokanāki, vingrošanas sportam atbilstošāki. Tad dažiem, kuri, manuprāt, bija cerīgi, izdalīju ielūgumus uz nodarbībām. Tālākais jau bija vecāku ziņā – atvest savu atvasi pie manis vai ne.

– Natašas vecāki bija atsaucīgi?

– Notika tāds kā kuriozs. Laščonovs dienēja vienā karaspēka daļā ar manu toreizējo draugu, tagadējo vīru. Nezinādams, ka esam pazīstami, Natālijas tētis bija viņam prasījis padomu: vai ir vērts uzticēt meitu tai jaunajai trenerei? Atbilde, protams, bija uzmudinoša, un tā nākamā olimpiskā čempione nonāca pie manis.

– Kāda viņa bija?

– Sev par brīnumu, tos tālos laikus pirms 30 gadiem atceros gandrīz kā vakardienu. Savās treneres gaitās esmu apmeklējusi tādu lērumu bērnudārzu, ka man visi sen sajukuši vienā kaleidoskopā. Bet Natašas dārziņu atceros – tas bija armijas bērnudārzs, jo viņas tēvs bija virsnieks. Maziņa piecgadīga meitenīte ar tumšiem matiņiem, cekuliņš uz pieres, sarkanas krimplēna bikšeles. Tāda sprigana un ņipra.

Pirmie soļi,

pirmie palēcieni

– Vai Natālijā bija nojaušams īpašs vingrotājas talants?

– Meitenīte bija žiperīga, atsperīga, koordinēta – vingrošanā bez koordinācijas vispār nav ko sākt. Bet, ja es teiktu, ka saskatīju viņā topošo olimpisko čempioni, tad gan nerunātu patiesību.

– Vai tad koordināciju nevar izkopt treniņu laikā?

– Jebkurš darbiņš cilvēku attīsta; strādājot var jau panākt arī ķermeņa koordināciju. Bet, kam tā nav dabas dota, tas ar cītīgu darbu var sasniegt tikai viduvēju, ne čempiona līmeni.

– Reizumis vecāki sadomājas savu bērnu, lai tur vai kas, pataisīt par čempionu tādā sporta veidā, kas mazajam nepavisam neiet pie sirds. Vai Nataša jau no sākuma ar vingrošanu bija mierā?

– Gāja dažādi, kā jau ar bērniem. Savu reizi pagurums, citreiz varbūt pazibēja kādas atšķirīgas intereses. Tomēr nekad nemanīju, ka viņai vingrošana un treniņi būtu slogs, apnicis pienākums, kas jāpilda sakostiem zobiem par prieku vecākiem un trenerei.

– Kāds bija treniņu ritums?

– Dzelzceļnieku klubā nebija īpaši aprīkotas vingrošanas zāles, mēs trenējāmies foajē. Katru treniņa reizi sagrabējušie vingrošanas rīki bija jāuzstāda un tad atkal jānojauc, jāsakrāmē noliktavā. Nedēļu nogalēs klubā, protams, tika dejots uz nebēdu, tad mums tur vietas nebija, arī pēc tam varēja just sekas no dejām. Vārdu sakot: nebija labam rezultātam atbilstoši darba apstākļi. Tāpēc izdomājām, ka Natālijai prātīgāk būs kopā ar manām labākajām meitenēm trīsreiz nedēļā braukt trenēties uz Rīgu. Strādājām Torņa ielā un Sporta pils vingrošanas zālē, pakāpeniski iesaistījāmies arī sacensībās.

– Un Natālija Laščonova zīmējās uzvarētāju sarakstos?

– Nevar teikt, ka viņa jau ar pirmajām reizēm bija čempione vai īpaša favorīte un līdere. Atceroties tos laikus, man šķiet, ka viņa bija psiholoģiski trausla, nenoturīga. Tikai ne vieglprātīga. Konkurence tajos laikos arī bija pietiekami liela, bērnu bija daudz, visi trenējās.

Nopietna un klusa

– Bet kad sāka rasties lielie panākumi?

– Es Natāliju trenēju, līdz viņai pienāca 11 gadi. Aizvadīju līdz PSRS pirmajai sporta klasei. Tad nodevu viņu trenera Aleksandra Mirecka gādībā. Viņš pats to piedāvāja, vēlējās veltīt savu laiku Natašai. Tad jau varēja redzēt, ka meitene ir spējīga un vajadzīga nopietna tālākvirzība. Savukārt man tajā dzīves posmā nebija tik daudz laika, cik nepieciešams patiešām nopietnam darbam, izbraukāšanai uz Maskavu, uz vissavienības treniņnometnēm. Ģimenes rūpes…

– Jau vienpadsmit gados viņa bija lielās izlases uzmanības lokā?

– Vēl ne. Mireckis saskatīja perspektīvu, strādāja ar Laščonovu individuāli, nevis grupā. Pēc gada darba ”izstādīja” savu audzēkni starptautiskās sacensībās, un kopš tā laika Nataša kļuva par Natāliju un izlases iespējamo kadru.

– Vai jums nebija žēl atteikties no tik perspektīvas audzēknes, no iespējamās slavas un goda?

– Trenerim šķiršanās no sava ilggadējā audzēkņa vienmēr saistīta ar nožēlu. Kas saka – nav, tas melo. Bet situācija bija tāda, kāda bija. Nesaskatīju iespēju, kā varētu strādāt ar tādu godīgu atdevi, kāda Laščonovai bija nepieciešama. Bija jāizvēlas: vai nu to vingrotāju, vai ģimeni ar bērniņu. Paliku pie ģimenes.

– Bet vai jūs savā laikā jutāt viņas vēlēšanos kļūt par dižu čempioni?

– Grūti pateikt, jo pēc dabas Natālija bija visai noslēgta meitene, nemēdza staigāt apkārt ar atvērtu sirdi un dvēseli. Būtībā jau jebkurš bērns, kas trenējas, savā vecumā dara to nevis apzinātas fizkultūras un veselības nepieciešamības dēļ, bet gan, lai cīnītos un uzvarētu. Ir jaunieši, kas ar visu savu būtību un izrādīšanos spraucas līderos, pat sadzīvē iestāsta sev un katram, kas grib klausīties: es būšu uzvarētājs! Natālija Laščonova pie tādiem noteikti nepiederēja. Bija atturīga, klusa.

– Taču ar solīdumu un atturību PSRS izlasē nevarēja tikt nevienā sporta veidā, kur nu vēl vingrošanā. Vajag elkoņus, vajag intrigas. Kā tas notika šajā gadījumā?

– Par to gan neko nesacīšu. Tas nav lietojams presei. Vienu tikai piebildīšu: cīņa par iekļūšanu izlasē tolaik bija briesmīga – iedomājieties vien tos tūkstošu tūkstošus māmiņu un tētuku, kuri savus bērnus par varītēm gribēja redzēt uz olimpiskā pjedestāla. Viņu vidū bija daudzi ar varu apveltītie. Tad kaut nedaudz varat iztēloties, kādas cīņas bija jāizcīna trenerim Mireckim, lai izvirzītu un noturētu tajos augstumos savu audzēkni.

Vingrotājas sūtība

– Sporta vingrošanai nāk līdzi arī slikta slava: mazas meitenītes treniņos tiekot nežēlīgi mocītas un locītas līdz pat sakropļošanai. Bieži tiek pieminēta pasaulslavenās Olgas Korbutas sabojātā veselība. Ko olimpiskās čempiones pirmā trenere var piebilst?

– Lielākoties tādas runas ir tikai muļķības. Pirmā muļķība tā, ka tie, kas nodarbojas ar sporta vingrošanu, neaugot. Mēs taču speciāli jau pašā sākumā atlasām bērnus, kuri ir mazi augumā, toties tāpēc veikli un koordinēti.

Par mocībām. Pūļu pielikšanas apjomi ir ļoti atkarīgi no atlases. Ja izvēlēts bērns ar dotībām, tad viņam viss notiek organiski, sevi psiholoģiski nelaužot un fiziski nesamokot. Mūsu sporta veids nav viegls, tas tiesa, un mocības tajā tiešām var pienākt cilvēkam bez dotībām. Bet paliek taču iespēja izvēlēties citu sporta veidu!

Ja treneris strādā ar prātu, saredz konkrētā cilvēka spējas un apzinās, ko no kura var prasīt, tad viss ir pareizi. Par to pašu Korbutu runājot: acīmredzot viņas treneris saskatīja lielu talantu un pats, ļoti ambiciozs būdams, gribēja no Olgas izspiest maksimālo. Tad nu viņš spieda arī un acīmredzot kaut kur pāršāva pār strīpu.

Atliek atrisināt jautājumu par paša izvēli: vai tu to vēlies vai ne. Ja nespēj, ja negribi, tad vari arī aiziet. Taču tolaik tā nebija pieņemts, cīnīties par padomju sportu uzskatīja par goda, slavas un varonības lietu. Pienākuma apziņa: tev jādara, un neviens neteiks, ka to nedarīs. Kaut kāda mērķa dēļ kaut kas ir jāziedo. Un ja mērķis ir tik liels kā olimpiskā medaļa?

Tagad es pavisam atklāti varu pateikt: drīkstu to bērnu trenēt tik daudz, cik viņš ļaujas. Mazais kuru katru brīdi var atbildēt: nē, šito es nedarīšu. Esam otrā galējībā.

No Latvijas

olimpiskās vēstures

Natālija Laščonova kļuva par visjaunāko olimpisko čempioni Latvijas sporta vēsturē – dažas dienas pirms sacensībām viņa nosvinēja piecpadsmito dzimšanas dienu. Trenera Aleksandra Mirecka audzēkni uzskatīja par vienu no stabilākajām PSRS izlases vingrotājām. Komandu cīņā olimpiskajās spēlēs PSRS sekstets pasaules čempiones Rumānijas vingrotājas apsteidza vairāk nekā par punktu, un Laščonova saņēma zelta medaļu. Individuāli Natālija izcīnīja piekto vietu daudzcīņā.

Ar līkumu

uz Ameriku

Drīz vien pēc olimpiskā zelta un 1989. gadā izcīnītā pasaules vicečempiones titula, sabrūkot PSRS, atvērās robežas, un Natālija Laščonova posās pāri okeānam. Taču tolaik braucienu atlika liela mīlestība – Natālija satika Baltkrievijas izlases vingrotāju Tihonoviču, apprecējās un pārcēlās uz dzīvi viņa valstī. Diemžēl liela mīlestība ne vienmēr nozīmē arī lielu laimi un ilggadību. Lai gan piedzima un auga meitiņa, ģimene plīsa, līdz izjuka. Un tad gan Natālija Laščonova ar meitu līdz galam izmantoja Amerikas iespēju.

***

Vizītkarte

NATĀLIJA LAŠČONOVA

- Dzimusi Jelgavā 1973. gada 16. septembrī.

- 1988. gada olimpisko spēļu čempione vingrošanā PSRS komandas sastāvā.

- Pasaules čempione komandām no PSRS un pasaules vicečempione daudzcīņā (1989). Sudraba medaļa pasaules čempionātā atbalsta lēcienos (1989).

- Uzvara un otrā vieta Eiropas kausa izcīņā.

- Četrkārtēja PSRS čempione.

- Ar Latvijas izlasi ieguvusi bronzas medaļu PSRS meistarsacīkstēs (1989).

- Atzīta par Latvijas populārāko sportisti 1988. un 1989. gadā.

- Bija precējusies, meitiņas māte.

Publicēts: 20.03.2008 15:35 +1 [-3:+4]
Atslēgvārdi: ASV, Džons Ģulaks, Natālīja Laščonova


Lasiet vēl

ASV

ASV arestēti vairāk nekā 200 pretkara demonstranti 20.03.2008 12:33 [-3:+3]

Lavrovs: ASV garantē, ka pretraķešu vairogs nebūs vērsts pret Krieviju 20.03.2008 12:22 -2